|
Oktobris 24., 2013
 | 07:42 - jauns darbs, jauna dzīve
Bet tā diena taču ir klāt!
Un ar neko īpašu pagaidām neizceļas - pamodos tikpat dusmīga un aizpampusi kā katru rītu. Un mazliet škebina kā pirms jebkā satraucoša manā dzīvē. Man ir bail.
|
Oktobris 8., 2013
| 20:19
Guess who got the job????!!!
|
Septembris 30., 2013
| 18:01
Kāpēc es esmu tik neizturīga pret stresiem vai grūtiem brīžiem? Ir cilvēki, kas māk visu panest ar dzelžainu neatlaidību un būt stipri kā kalni, tikai es nē. Kā kas (un visbiežāk tieši darbs), tā man sākas problēmas. Darbā viss tikai iet lavīnā uz leju vien, man patiešām ir iestājusies melnā strīpa pēc kaut kāda mazā uzrāviena augustā - man jau ir paranoja, ka mana menedžere mani ienīst, un kā lai tā nedomā, kad dari visu kas vien tavos spēkos, bet nekas, nekad viņai nav labi. Pat šodien, kad stiepos un rāvos uz visām pusēm lai viss būtu padarīts, periodiski viņu informēju dienas gaitā par visu, kur kaut kas neizdodas, lai viņa zinātu iemeslus - sistēmas problēmas, jāgaida uz citiem utml. Izdarīju visu kas vien bija izdarāms, pusdienlaikā paprasīju papildus darbu, vakarpusē aizgāju palīdzēt citam departamentam, jo man vairs nebija darba (bet varēju taču izlikties, ka ir ko darīt, ne?), bet piecos vakarā, kad slēdzu ārā datoru, viņa tādu nepatiku sejā novelk, nu vai tad šitais ir tikai cik daudz es esot izdarījusi, un izskatās kā vecāsmātes rūgumpods. Nahuj visu šito. Man visa seja ir izsitusies tajās hormonu pumpās kuras es dabūju kad man ir stress, mati atkal krīt čupām ārā, un kad jāiet gulēt, atkal ir tās lēkmes, kad nevaru paelpot. Un kā dēļ? Nebūtu tas ceļojums, būtu man kaut viena mēneša iekrājumi, mestu visus viņu sūda papīrus gaisā un izstampātu no biroja bez atvadām, lai viņi visi iet dirst.
Pardon my french.
|
Augusts 28., 2013
| 20:38
Darbā pēdējā laikā ņemos kā zvērs. Kaut kas man ir uznācis, varbūt tapēc, ka pirms vairākām nedēļām, kad biju jau noslīdējusi pēdejā pagrimumā un staigāju uz pirkstgaliem pa atlaišanas robežu, sapurināju sevi, savācos un atgriezos atpakaļ pie 100% kvalitātes un strādāju kā mašīna. Un, protams, ka mana menedžere pamanīja, sāka klusi, klusi, man katru nedēļu pielikt targets. Ja tad man bija jāaiztaisa 5 lietas dienā, tad šobrīd gāžu ārā vidēji 9 dienā. Vakar aiztaisīju 14. Bet jūtu, ka man sāk apnikt. Ir monotoni, protams ir izaicinājums, kādi mēsli būs jāstrebj rītdien, bet sāku nogurt no nesakārtotības, haosa. Riebjas, ka uzņēmumā ir no blame culture, nevienu nekad nedrīkst vainot, tapēc, ja tev ir jāstrebj ārā kāda cita sastrādātais stulbums, tev nebūs iet ar pirkstu rādīt. Bet kā tad kāds vispār ko iemācisies, ja pateikt neko nevar? Un dažbrīd man gribās ar galvu sisties pret datoru, cik bieži daži indivīdi salaiž visu dēlī, bet beigās es esmu tā, kurai jāatbild klientam kapēc atkal viss ir nepareizi.
Turiet īkšķi par mani - rīt sūtu CV uz vienu firmu, kuru jau nolūkoju labu laiciņu atpakaļ. Kaut kas ir jāmaina, ja pastāvošā kārtība neiet pie sirds.
Un pavisam savādi, bet iekš LinkedIn manu profilu pēdējā nedēļā ir skatījušies labi daudz cilvēki, arī no finansu firmām. Man nav ne jausmas kapēc. Neesmu bijusi aktīva internetā mūžību, neko nemeklēju, nekur neko nerakstu, savādi.
|
Jūlijs 26., 2013
 | 17:40
Es jau te šur tur minēju kā pēdējās pāris nedēļas vienkārši jūdzos nost ar to darbu. Biju jau tuvu lūzuma punktam no stresa, dusmām, nespējas tikt ar visu galā, bet kaut kā vakar viss pagriezās. Atnācu uz darbu slima, galva reiba, klepus, iesnas, vienkārši gribēju sasist savu datoru un nomirt, bet lai cik savādi tas nebūtu, man beidzot izdevās paveikt visu, kas man jau nedēļām nevedās, šķiet, ka vakar padarīju visvairāk no savas nodaļas, menedžere bija priecīga, visi priecīgi, es pati apjukumā. Arī šodien ir izdevies visām darbu kaudzēm iziet cauri, visus sazvanīt, viss notiek. Un dienas beigās vēl kolēģe visiem nopirka saldējumu. Pirmo reizi kāda mēneša laikā, ir pienākusi piektdiena, es negribu izlekt pa logu, domājot par pirmdienu (nu tikai maziet, varbūt - pirmdiena ir un paliek pirmdiena) un jūtos salīdzinoši labi.
Ak, mīļā ciba, es patiešām negribu meklēt citu darbu. Es atceros laikus, kad man šis darbs no sirds patika. Sen tas bija, bet varbūt šī nedēļa pierāda, ka es tomēr varu tikt ar lietām galā, ka viss nemaz nav tik melns kā liekas.
|
|
|
|