|
Janvāris 10., 2014
 | 18:18
Šodien biju būvlaukumā vienā no lielākajiem projektiem pie kura strādājam. Gāju līdzi priekšniekam, kurš ir projekta vadītājs un teica, ka man jāiet ar viņu, lai es redzētu, kas tur reāli notiek, un tapēc, ka visu laiku jau nesēdēšot tikai pie datora. Cik zinu, nākotnes plānā ietilpst arī mani apmācīt būt par kompetentu būvdarbu/projektu vadītāju. Tenterēju līdz intereses pilna, bet nonākot būvlaukumā, pirmā doma bija, ak šausmas, iedomājos, ka es tagad te viena pati būtu atnākusi ar savu babyface, pie visiem šitajiem celtnieku vīriešiem, kas tur raujās caurām dienām, un teiktu viņiem kas viņiem jādara un kā jādara. Es pilnīgi gara acīm saskatīju kas tas būtu par smieklīgu skatu un cik daudz stulbu joku man būs jādzird, kamēr iegūšu kādu respektu aprindās. Atpakaļceļā dalījos ar priekšnieku savās pārdomās. Viņš teica, ka joki var jau būt, ka būs, bet kamēr vien es palikšu profesionāla un būšu spējīga atrisināt jebkādas būvdarbu problēmas, tikmēr viss būs kārtībā (Andijs birojā pateica, ka nekādi joki būvlaukumā nebūšot, jo visi zinās, ka ja mani kāds aizskars, tam vairs darba nebūs. Tik mīļi, ka viņš šitos mačo izgājienus taisa :)). Teicu, ka man pat bail iedomāties, ka man būtu tāda atbildība, jo vadītājs ir cilvēks, kuram jāzin ko darīt katrā situācijā, atbildes uz visiem jautājumiem, jābūt sasniedzamam jebkurā laikā un jābūt izlēmīgam (me? so not). Saņēmu atbildi, ka nav ko baidīties, sāksim ar maziem projektiem, iedošot man vienu tādu, kur viss ir vienkārši un saprotami un lēnām celsim manu pašapziņu (es jau mentāli ģībstu no domas vien).
Bet bija forši būvlaukumā. Man patīk celtniecība, patīk skatīties kā top kas jauns, patīk visas smaržas - būvmateriāli, koks, krāsas. Un visforšākais bija, ka vienā telpā bija salīmēti visi rasējumi pie kuriem strādāju. Tā kā tāda maza darba izstāde.
|
Novembris 4., 2013
| 19:58
Man liekas, līdz Spānijai (nākampiektdien, vī!!) būs tikai all work, no play. Šodien bijām uzmērīt ļoti skaistu ēku. Nu visu tādu romantisku, kā filmā "Pride and Prejudice" - īstu angļu lauku māju, ar lieliem, rūtotiem logiem, skaistiem ķieģeļiem, neskaitāmām istabām un kamīniem. Bet man bija jāzīmē visas fasādes - ar pildspalvu, uz mazas A4 lapas, stāvot vējā un dubļos. Vot darbs, ja? Bet saldajā ēdienā bija ekskursija pa māju, kur vienā brīdī es aizsapņojos, ka vienu dienu varētu dzīvot šādā majā, viss tā skaisti un idilliski. Gara acīm jau stāvēju savā lielajā guļamistabā un pa logu vēros uz milzīgo dārzu, kā mani bērni skraida apkārt, smiedamies, un vīrs apskauj no mugurpuses. Un protams, spīd saule, debesis ir zilas un visi ir laimīgi. Biju pagalam aizsapņojusies, kad Andijs sāka mani purināt, par ko es dusmīgi noburkšķēju, ka nāk un traucē manas lady of the manor fantāzijas uz ko viņš sāka smieties.
Bet viņš vienmēr ar mani smejas. Mēs viens otra klātbūtnē esam kā zivis ūdenī - arī mašīnā, braucot uz objektu, runājāmies par dzīvi, par viņa universitātes laika rokgrupu (jā, viņš dzied un spēlē elektrisko ģitāru), smējāmies par vīriešu samaitāto domāšanu, runājām par attiecībām. Tikai tikai bijām ieradušies birojā, kad mums abiem sāka burkšķēt vēderi un Andijs mani aizrāva uz kubiešu restorānu iekost pusdienas (un viņš atkal samaksāja, es jau sāku justies neērti, goda vārds). Bet pēc brīnišķīgajām pusdienām diena pavisam saskāba, jo es joprojām netieku galā ar savu darbu un zīmēju lietas nepareizi un man gribās raudāt un sist ar pieri pret sienu. Paliku darbā līdz pusastoņiem vakarā, divatā ar Andiju, abi rasējām un klausījāmies džeza radio. Pirms iešanas prom, prasīju cik ilgi viņš vēl paliks, uz ko viņš atteica, ka laikam līdz pusnaktij. Un man ir tādi sirdsapziņas pārmetumi. Es zinu, ka tā ir viņa problēma, tā ir, kad pašam ir savs uzņēmums, bet tajā pašā laikā mani pieņēma lai atvieglotu slodzi, bet es esmu vēl nejēdzīgāka, jo man visu laiku vajag uzmanību un palīdzību. Sajutos tik vainīga, ka pirms iešanas prom uztaisīju viņam tēju par ko viņš man simts reizes teica paldies un brīnījās kur es tik jauka, bet es galvā tikai šausminos cik ilgi šitā turpināsies kamēr es tikšu atzīta par gadsimta nejēgu. Grūti, grūti. Kaut ātrāk paietu garām šis nejaukais sākuma posms, kad par visu jācīnās gariem zobiem.
|
Oktobris 28., 2013
| 22:06
Šodien sapratu, ka man šajā darbā būs jādara viss - ainavu plānošana, interjera dizains, vēsturiski objekti, fotografēšana, fotošops, būvniecības izpratne, inženieru aprēķini, Viss, viss ko vien var iedomāties.
Tā nu tagad sēžu, pirms gulētiešanas un meklēju kādus kokus var iestādīt ofisa kompleksa pagalmā, kuri neprasītu daudz kopšanas un labi izskatītos visu cauru gadu. Tikai 3. diena, bet jau ar ilgām gaidu, kad pēc, nu jau mazāk kā 3 nedēļām, došos uz Spāniju.
|
Oktobris 27., 2013
| 19:35
Trīs stundas lasīju būvniecības tehnoloģiju. Visu laiku iekšā ir panika, ka ja ļoti, ļoti ātri neaizpildīšu robus savās zināšanās, šis darbs man nespīdēs. Nav jau tā, ka kāds būtu ko teicis, bet piektdien, kad gāju projām, Andijs paprasīja saglabāt manus failus, lai viņš var brīvdienās pabeigt. Man tie visi faili tādi pusdarīti bija, jo vēl iet lēni ar iebraukšanu angļu metodēs. Visas brīvdienas esmu nomocījusies domās, ka ja nu viss ko esmu tur izdarījusi ir galīgi garām, bet viņam brīvdienās jāsēž birojā un viss ir jāpārdara pareizi. Lai gan mēs it kā smejamies un jokojamies, darba ziņā man no viņa ir bail. Viņš nav tas cilvēks, kas dod atlaides. Un nav arī tāds, kam ir laiks sēdēt blakus un kaut ko skaidrot vai mācīt, visu man pašai, pašai.
Tā nu būros šodien celtnieku bībelē, mēģinot saprast pēc iespējas vairāk, rīt iešu agrāk uz darbu lai varu kaut ko izdarīt pirms Andijs ierodas un sāk uzdot jautājumus. Šādā garā man spīd darbaholiķa dzīve.
|
Oktobris 25., 2013
| 16:18
Nu ko varu jums pastāstīt? Jaunais darbs ir lielisks, bet par izaicinājuma trūkumu nevaru sūdzēties. Sākot ar faktu, ka jau pirmās dienas pirmajās piecās minūtēs varēju atmest domu, ka varēšu lēni pie visa pierast un man ļaus savā nodabā ieslīdēt darba ritmā - man uzreiz bija saruna ar Andiju, darbu saraksts, minimālas instrukcijas, visi aizņemti, nevienam neko paprasīt nevar. Būtībā ir tā, ka tikai mēs ar Andiju rasējam - pārējie nodarbojas ar būvniecības uzraudzīšanu, plānošanu, dokumentiem utt. Kad Andija nav birojā (kas ir bieži), man nav kam ko prasīt un atkal palīdz māte Gūgle. Vakar jau 10 no rīta, sparīgi skrēju pakaļ abiem priekšniekiem uz vienu no lielajiem objektiem, kur jutos kā idiote, sekojot Andijam līdzi cauri visai trīs stāvu ēkai, spiežoties ar viņu kopā vīriešu tualetēs starp pisuāriem un gudri mājot ar galvu, ka saprotu visu ko viņš man saka.
Bet tajā pašā laikā, neizskaidrojamu iemeslu dēļ Andijs man ļoti tic. Tic, ka es varu. Tāpēc jau šodien, 6.30 no rīta man bija jāaizstāj savs priekšnieks vietējo uzņēmēju sanāksmē, kur aptuveni 40 dažādu profesiju pārstāvji stādās priekšā, prezentē ko viņi dara, kādas darba iespējas meklē, ko var piedāvāt utt. Tā nu arī man tur bija jāstāv un jāsniedz runa par savu uzņēmumu, par ko man vakar, pirms gulētiešanas, panika nāca virsū. Bet viss izvērtās ļoti jauki, visi cilvēki bija šokā, ka Andijs mani izsūta uz šādu pasākumu manā otrajā darba dienā - man tika klapēts pa plecu, visi uz mani mīlīgi skatījās, sak, kāda maza meitenīte te atnākusi, kūkoja cik es esot jauka (daļa cilvēku mani atpazina no avīzes - jo es biju vietējā avīzē minēta kā jaunais uzņēmuma darbinieks), ka Andijam nākamajā sanāksmē būs nepatikšanas, bet kāds pat izteica variantu, ka Andijam varētu salauzt kājas, lai es varētu nākt uz sanāksmēm viņa vietā! :D Sanāksmē bija arī aģente no firmas, caur kuru mani pieņēma manā darbā, kura vispār man metās ap kaklu aiz lepnuma, ka es jau otrajā dienā darot kaut ko tādu. Visā visumā esmu apmierināta. Nogurusi, bet apmierināta. Man nav ne jausmas, ko nākotne nesīs, visticamāk jaunus riskus, jaunas situācijas, bet es domāju, viss būs labi. Tagad gan eju pasnaust.
|
|
|
|