Septembris 11., 2014
| 13:45 Pavisam normāla diena manā dzīvē? Strādāju būvlaukumā, rokot kanālus jaunas piebūves pamatiem - tā teikt, mana darba praktiskā puse. Uzzināju, ka darba kolēģi uzskata, ka esmu daudz stiprāka kā mans nedaudz jaunākais vīriešu kārtas kolēģis (kurš palika birojā atbildēt uz telefona zvaniem, kamēr es raku pamatus), kas it kā sīkums, bet patīkami. Tagad gan sasmērēju tulznainās rokas ar krēmu un iešu pasnaust. Katru dienu es tā nevarētu.
|
Jūnijs 19., 2014
| 19:02 Šodien bija tik forša sajūta darbā. Bija pirmais projekts, kas patiešām sagādāja prieku - vairāku dzīvokļu ēka Londonā, ļoti turīgā rajonā. Šis nav mūsu projekts, tas bija tāds pagaidu uzdevums, uzrasēt tādu kā skici lai klients varētu apsvērt izmaksas un vispār vai tā ir laba ideja. Mēs par šo skici nekādu reālu naudu nesaņemsim, bet man galva sāpēja vairākas dienas. Pēkšņi manā priekšā bija kaut kas, kur sākt no nulles - nevis atjaunošana, piebūves vai kas tamlīdzīgs. Tikai zemes gabals, vesela kaudze dažādu ierobežojumu - likumdošana, stāvvietas, rajons, koki, saules virziens un kas tik vēl ne. Un process bija tik ilgs, jo patiesībā man nav nemaz tik daudz pieredzes izdomāt jaunus dizainus no nulles, es nevarēju pierast, ka pēkšņi es varu zīmēt vienalga ko gribu, protams, ņemot vērā ierobežojumus. Turklāt dzīvokļiem bija jābūt masīviem - ar personīgajām sporta zālēm, baseiniem un saunām, milzīgām viesistabām, balkoniem un terasēm. Skicēju un zīmēju vairākas dienas, kādā brīdī gribēju raudāt, jo iedvesmas nebija (pa vidu gribēju raudāt, jo iedvesmai pētīju luksusa apartamentus Londonas centrā, nu tādus pa 37 miljoniem, i mean, kurš maksā 37 miljonus par dzīvokli??), šorīt no rīta rūcu pie sava galda un sviedu papīrus pa gaisu, bet Andijs stāvēja blakus un smaidīja, teica, ka viņam patīk, ka es esmu dusmīga, jo tas nozīmē, ka es meklēju risinājumus, ka kaut kas notiek. Beigu beigās uzdevums ir paveikts, skices nosūtītas klientam, bet man pat neinteresē vai mēs šo projektu dabūsim. Šis ir pirmais darbs, kuru es gribu saglabāt sev, savam portfolio, savām atmiņām, jo tas bija kā mans pirmais bērns. Skatoties uz visām savām skicēm, es visā pilnībā redzu savā galvā kā tie dzīvokļi izskatās un tā ir lieliska sajūta. Vienkārši lieliska. Mūzika: lana del rey - gods and monsters
|
Februāris 7., 2014
| 18:05 Nezinu kas viņiem darbā visiem liekas tik smieklīgs par mani, bet Andijs ir uztaisījis word failu "Book of Sam's quotes", kurā pierakstīt visas dīvainās lietas, kuras es saku. Šodienas ieraksts sekoja pēc brīža, kad visi dalījās iespaidos par bērnības mīļākajām šokolādēm, bet es izstāstīju, ka man mamma nekādas šokolādes nepirka, tapēc man bija jāēd gurķis pamērcēts cukurā.
|
Janvāris 20., 2014
| 13:01 First Planning Submission - check.
Mazins darba sasniegums.
|
Janvāris 14., 2014
| 21:07 Ir tikai otrdiena, bet es jau jūku prātā. Priekšniekam, liekas, brauc jumts mazliet no darba apjoma. Viņš vairs vispār manī neklausās, ja pajautāju kaut ko pārbaudīt, tikai paskatās kaut kur tālumā, pāri manam datoram, pavēcina roku un saka, ka viss ir forši, vispār pat neieskatoties darbā. Pagājušonedēļ mums bija darbu pārskats, viņš man kaut ko zīmēja uz lapas un vienu brīdi vienkārši nosiekaloja lapu. Nezinu, mutes muskuļi atslāba, atgriežas bērnībā, ko? Nekādas darba organizācijas - vienu dienu sēž internetā un lasa angļu ekvivalentus Privātajai Dzīvei vai Kas Jauns, bet nākamajā, lasi šodien, pusstundu pirms man jādodas uz semināru, viss deg un brūk, man jāaizpilda simtiem dokumenti un jāsūta ēpasti kaut kādiem juristiem, jāzvana cilvēkiem un jārunā par lietām, par kurām es vispār neko nesaprotu, un pa vidu visam vēl jātaisa kafija. Sēdēju, dusmīgi klabināju dokumentus, pa ausīm nāca tvaiks un gandrīz sāku raudāt. Es tiešām nemāku pati sevi labi saorgnizēt tādās situācijās, kur es nezinu kas jādara. Un ja otrs man blakus ir kā tāds Karlsons, kas lido pa gaisu vien, tad man vispār viss ellē ratā brūk un jūk. Bet ja tu dizainē īstu ēku, kura jau tiek būvēta, kamēr tu vēl piebeidz pēdējos rasējumus, tad nav smieklīgi, ka jūk un brūk. Sāku darbu 7 no rīta, beidzu 6os vakarā un vēl 2.5 stundu seminārs par būvniecības darbu izmaksām. Labi, ka tur vismaz bufete bija. Dzēru kafiju un spiedu sevi neaizmigt krēslā.
|
|
|
|