|
Septembris 12., 2016
 | 13:59
Mēģinu veikt nopietnu research darbiņam - tātad, meklēju saliekamu rampu, lai arī invalīdiem būtu droša pieeja mūsu jaunākajam projektam, bet Gūgle man izmet šo. Paldies Gūgle.
|
Maijs 25., 2015
| 19:25
Mīļie cibas draugi, bet, lūdzu, pastāstiet man kā jūs tiekat galā ar kolēģiem/darba personāžiem, kas laicīgi neizdara to, kas tiem ir uzdots/palūgts/pieprasīts, kur galu galā no tā ciešat jūs?
Piemērs - man ir jānodod projekts, bet nepieciešama informācija no dažādiem speciāistiem - vajadzīgs apgaismojuma plāns, inženiera informācija un apkures plāns. 3 cilvēki, kuriem visiem bija pieteikts kad man šo informāciju vajag, bet piektdienas rītā es sēdēju bez nekādas informācijas. Rīt jau otrdiena, bet mans epasts ir tukšs. Bet galu galā ripos mana galva, jo es esmu tā, kas sēž ar klientu, kuras uzdevums būtu visu saorganizēt. Es esmu vienmēr centusies būt laipna pret cilvēkiem, jo ticēju, ka ar valdonīgumu un dusmām neko nevar panākt, bet izskatās, ka manai laipnībai visi staigā pa galvu. Bet cik reizes var sūtīt atgādinājuma epastus, neizklausoties pēc muļķa? Un pat neprotas, piemēram, atsūtīt epastu, zini Samant, man tiešām nesanāks visu pabeigt līdz piektdienai, bet, piemēram, atsūtīšu visu nākamās nedēļas sākumā. Nē, kur nu. Vienkārši vispār nav ne ziņas, ne miņas un es te nesaprotu, par mani smejas, vai kā? Kāpēc viss no visiem ir jāprasa 70 reizes un vēl tad ar varu jāvelk ārā?!
|
Marts 24., 2015
 | 18:19
Tā sajūta, kad visu dienu cīnies ar detalizētu kāpņu rasējumu un dizainu (smagnējas ozolkoka kāpnes ar stikla margām), dienas beigās nosūti klientam, un viņam patīk no pirmā acu skatiena. Dienas sākumā es pat īsti nezināju kā kapnes saliekas kopā (jā, tieši tik tizla es esmu, nav nācies tieši kāpņu detaļas rasēt).
Darbs joprojām stresains, man kaut kādas pumpas visur no stresa sametušās, bet šādu brīžu dēļ ir vērts.
|
Janvāris 17., 2015
| 17:19
Šodien bija deadline vienam no papildus darbiem, kuru biju uzņēmusies, un ar kuru ņēmos šo nedēļu pa naktīm. Projekta nodošanas vietā sanāca maziņš nervu sabrukums - kā darbā izlīda viena asariņa, tā noraudāju kādu stundu no vietas. Bija nekomfortabli man, nekomfortabli Andijam, un viņa sieva ar bērniem (kuri bija ieskrējuši ofisā uz mirkli), aizgāja ārā pastaigāties, lai nebūtu visiem kopā nekomfortabli. Deadline tagad ir nedaudz pastumts uz priekšu, es jūtos labāk, ka esmu izraudājusies, bet tajā pašā laikā jūtos vāja. Ka stress var tik ļoti mani uzlauzt. Nav jau tā, ka šis būtu bijis pasaules lielākais darbs. Stress bija, jo nesapratu īsti ko daru, un nesaņēmu tik daudz palīdzības, cik vajadzētu. Andijs droši vien man vairs nekad nedos papildus darbus.
Man riebjas, riebjas, riebjas, ka es nemāku konstruktīvi dusmoties un nolaist tvaiku. Vienmēr kaut kāds pinkšķis publiskās situācijās. Fuj.
|
Janvāris 11., 2015
| 16:55
Pēdējā laikā viss ir darbs, darbs un tikai darbs. Un mazas kripatiņas ģimeniskuma ar draudziņu izmētātas pa vidu.
Uz labās nots, ceturtdien biju uzmērīt vienu no darba projektiem, un izsecināju, ka ir tomēr kaut kāda izaugsme pēdējā gada laikā. Kad mēs ejam uzmērīt, viss, kas ir līdzi, ir lāzeris, pildspalva un papīrs. Reti ir tāds luksuss, kā jau gatavi plāni. Tāpēc viss ir jāzīmē uz papīra, vienkāršā brīvroku tehnikā, bet tā, kā Andijs saka, ja rīt būsi beigts, kāds cits var saprast ko tur esi sazīmējis un sarakstījis. Jāzīmē viss - plāni, fasādes, griezumi. Pašā sākumā ar to mocījos. Man nav gluži dabiska zīmēšanas talanta, turklāt lielākoties zīmēšana notiek stāvot apšaubāmās vietās ar mapīti rokās un parastu lodīšu pildspalvu (nevaru mūsu biroja administratorei iestāstīt, ka mums vajag smalkas tintes pildspalvas). Bet beidzot saskatīju, ka mani pēdējā laika zīmējumi/rasējumi ir ievērojami uzlabojušies. Es beidzot esmu pārstājusi visu mēģināt skicēt, bet esmu sākusi vilkt skaidras un noteiktas līnijas, iztiekot ar vienu vilcienu. Arī kolēģis piezīmēja, ka izskatās daudz labāk kā pusgadu atpakaļ, kad viņš sāka pie mums strādāt. Sīkums, bet patīkami.
Esmu izlēmusi, ka, nākot tuvāk siltajam laikam, ņemšu savu skiču grāmatu un iešu ārā skicēt ēkas. Man beidzot ir pierādījums, ka vajag tikai zīmēt, un ar laiku paliks labāk.
|
|
|
|