|
Jūlijs 17., 2013
 | 21:37
Ir tik labi, kad ne pārāk jaukas dienas beidzas uz pozitīvas nots. Sākās jau viss pozitīvi, jo šodienas pusdienlaikā iegādājos savu jauno grāmattārpa aksesuāru (baltu ar zilu muguriņu):
Atnācu mājās, iespraudu datorā un nekas nenotiek kā vajag. Speciālo Kobo programmu nevarēju lejupielādēt, jo man ir Linux, beigās palaidu caur Vine, kas ir domāta lai laist Windows programmas uz Linux, tad tur nevarēju sakonektēt ar ereaderi, tad man viss nojūdzās, ka dators vairs nekādus USB neatpazina, un beigās vēl nevarēju neko nekur kopēt, jo dators pats izlēma, ka man nav tiesību neko kopēt no sistēmas. Draudziņš feisbuka čatā meta visādus padomus, bet nekas tāpat negāja, beigās sadusmojos, saraudājos un pateicu, ka vairs negribu runāt, iešu mainīt palagus vai ko tamlīdzīgu, jo būs lielāka jēga. Viņš vēl kaut ko tur mierinošu uzrakstīja, bet es vienkārši aizgāju mazgāties dušā lai nomierinātos. Pēc dušas savā nodabā sēdeju istabā savās sniegavīra pidžamas biksēs (ļoti vasarīgi), kad izdzirdēju, ka tā kā klauvē kāds lejā. Nobrīnījos kas gan tik vēlu varētu klauvēt, bet tur draudziņš! Atbraucis, atvedis man ķiveri un cimdus mūsu piektdienas braucienam un atnesis arī savu datoru lai var palīdzēt man to ereaderi uzstādīt. Nosēdējām kādu stundu, bet viņš visu salaboja, visu man salika kā vajag (man jau ir visas 5 Game of Thrones grāmatas iekšā!), samīļoja mani, un tagad esmu happy bunny, viss strādā un nespēju noticēt, ka viņš tiešām paņēma un atbrauca. Tādi gājieni viņam ir netipiski. Lieki gan teikt, ka pirmās 10 minūtes es nebiju laimīga, jo, labi, mēs esam jau vairāk kā 8 mēnešus kopā, bet es atvēru durvis notašķītā maikā, sniegavīru biksēs, puslakotiem kāju nagiem, čupčiku uz galvas, bez krūštura, un manā istabā bija tāds bardaks, ka bail. Viņš tikai par visu pasmējās :)
|
Aprīlis 17., 2013
 | 18:17
Aizgāju šodien pusdienas pārtraukumā un par pēdējo naudu nopirku kafiju ar šokolādes trifeļu garšu (visi jau vīpsnā, ka gan jau būs sūds, bet pamēģināšu) un smaržīgo vannas bumbu ar visādām eļļām, vajag sevi palutināt.
Rīt tikai jātiek galā ar pāris nepatīkamām lietām - ceturkšņa pārskats, visiem papīriem no rīta jābūt sagatavotiem, bet man tur tāds jūklis, ka pēc darba acis sāpēja no buršanās cauri. Tad vēl uz slimnīcu, uz apskati, bet kā atalgojums - brauciens ar motociklu, ķīniešu take away un vakars ar draudziņu un Californication. Un jā, viņš pats uzprasījās, es vēl joprojām izbrīnā grozu galvu, jo katru dienu viņš man neliek mieru, ka šodien jau paprasīju vai viņu nolaupīja citplanētieši un ielika smadzenēs citu čipu.
Bet šodienas lieliskākais moments - paceļu telefonu, bet tur zvana misters Stenlijs Metjū, kurš ir vislielākā pakaļa pasaulē, kuram patīk par visu sūdzēties, uz visiem kliegt, izteikt dzēlīgus, aizvainojošus un ļoti personīgus komentārus, saukt visus par stulbeņiem un pērtiķiem utjp. Jebkurā gadījumā, man palaimējās to telefonu pacelt, dabūju pēc pilnas programmas, lai gan tikai mēģināju paskaidrot, ka mans menedžeris ir sapulcē, un nevar ar viņu runāt - sities ar galvu pret sienu, bet arī es biju idiote un kas vēl ne. Jau iekšēji vārījos un atbildēju cik vien laipni spēju, griežot zobus, kad pēkšņi sākās ugunsgrēka trauksme, un es priecīgi varēju iečivināt klausulē "I am sorry Mr Matthews, but I have to evacuate the building and terminate the call!". Goda vārds, lai kādi Dievi tur augšā sazvērējās, vai kurš atkal piededzināja grauzdiņus, tas bija brīnums, turklāt viss stāvs sāka smieties, jo visi zin veco labo Stenliju, un bija aizturētām elpām klausījušies kā es ar viņu tur cīnos. Mēs jau rēcām, gan jau tagad uzrakstīs sūdzību, ka viņa zvana laikā kāds uzdrīkstās palaist ugunsgrēka trauksmi.
|
|
|
|