master of procrastination -

Jūnijs 26., 2012

17:31
Šodien darbā domāju, ka klupšu kādam krāgā. Ir tik pretīga sajūta, kad strādā pusgadu, viss ko zini un māki ir nācis caur daudzām kļūdām, esi uzkrājis pieredzi, dari savu darbu labi, turklāt zini, ka tā nav nekāda bērnu spēle kā no malas izskatās, bet prasa daudz stundu un atbildības, bet te viena paņem, aizbrauc uz kādu tikšanos, viņai pastāsta pašus rupjākos pamatus vispār, ko par to var zināt (aptuveni tā, kā man pirmajā darba dienā izstāstīja), un šī jau divas dienas sajūsmā klaigā, ka viņa visu saprot un pārzinot manu darbu, un tagad jūtoties tik vērtīga, jo visu zinot un varot man palīdzēt. Kad gribēju iebilst, ka vispār viņa dara visu pagalam ačgārni, neļāva man pat runāt, pārtrauca pusvārdā un, pati sev slavas dziesmas dziedādama aizgāja tālāk. Un vēl uzmeta uz kakla jaunos darbiniekus, tip iemāci viņiem pa fikso. Nevar vienā dienā iemācīt izprast pensiju shēmas, iemācīties izvilkt no veciem dokumentiem vajadzīgo informāciju, iedot pieredzu trūkstošas informācijas gadījumā saprast motīvus vai izmaiņas ienākošajās naudās. Bail domāt kas tur tagad būs, kad šitie visi "viendienīši" sāks darīt manu darbu. Bet nu es paklusēšu un no malas paskatīšos kā salaidīs dēlī vienu shēmu pēc otras, kas tad man. Tikai pēc tam tie sūdi būs jālabo arī man.

Tags: work