|
Aprīlis 30., 2012
 | 20:12
Es esmu tā ieberzusies darbā, nezinu kā lai sakarīgi izskaidro, neiedziļinoties tajā ko daru. Īsumā, diendienā administrēju pensiju sistēmas, respektīvi ir milzīga datubāze, kas satur visu informāciju par individuālajām un koorporatīvajām pensijām: caur turieni iet visas naudas, iemaksas, izmaksas, nodokļi un simtiem citu lietu. Mūsu kompānija pirms kāda gada pārvirzīja vairāk kā 4 miljonus failu no 28 dažādām sistēmām uz vienu, kā rezultātā daudz kas nočakarējās, naudas netika pareizi "uzliktas" uz pareizajām pensijām utt. Esmu viens no cilvēkiem, kas tos sūdus strebj ārā. Pašos darba pirmsākumos, janvāra beigās, kad vēl īsti neko nezināju, bet saprast jau sapratu, uzķēru, ka viens no rīcības plāniem vienai no koorpratīvajām shēmām ir nepareizi sarakstīts ar mēneša nobīdi. Es to pateicu savai supervaizerei, kura ir čīkstīga govs, kas necieš, ja kāds kaut ko zin labāk par viņu (90% gadījumu es saprotu labāk), viņa teica, ka varu tur uzmest aci, ja ir laiks. Visu izmeklēju vairākas dienas un pārrakstīju rīcības plānu veselam pusgadam. Neatceros kapēc, bet viņa kaut ko burkšķēja, atkal bija histērijas lēkme, kur nedrīkst pieļaut, ka es kaut ko varētu zināt labāk, un nokomandēja, ka lai vados pēc viņas sāktonējā plāna un viss. Nu neko, bet tagad, pēc 3 mēnešiem tie sūdi ir uzpeldējuši, jo nu jau ir 3 mēnešu darbs padarīts, un pateicoties viņas nolaidībai, viss ir tā salaists dēlī nepareizi, ka tur paies pusgads visu labojot, bet termiņš ir nākamās nedēļas beigas. Un viņa jau nekad neatcerēsies (pat ja atcerēsies, neteiks), ka es jau sākumā zināju, ka nav labi, bet viņa tam nepievērsa uzmanību. Turklāt, es nevaru arī iet un bakstīt ar pirkstu uz cilvēkiem, kas strādā tur jau padsmit gadus. Kā lai es izlokos, lai sūdi nenāktu pār mani, ka es esmu visu sačakarējusi, tajā pašā laikā nesačakarējot savas attiecības ar viņu, jo pat ja zinās, ka tā ir viņas kļūda, viņu neviens neaiztiks, bet mana dzīve pēc tam būs elle? Vot ciba dārgā, gribu šodien nošauties.
|
Aprīlis 17., 2012
 | 17:14
Šis ieraksts tapa no rīta, darbā, tikai blociņā:
Visforšākā sajūta ir ierasties darbā, agri no rīta, pirms visa kolēģu varza ir savākusies. Visapkārt miers un klusums - nedzirdi desmitiem pirkstu, klabinot pa klaviatūrām. Nekādas sarunas, klepus lēkmes, šķaudīšanas, zirga smiekli, izmocītas un nervozas balsis, runas par dedlainiem, printera mūžīgā dūkoņa, telefona zvani. Nekādas neapmierinātas sejas, mūžīgi šķībie skatieni un nopūtas. Tikai es un vēl pāris cilvēki (kuri, visticamāk, izbauda kaut ko līdzīgu man) un mana kafijas krūze.
Un šobrīd gribētos sēdēt kaut kur mežā, kur smaržo pēc priežu skujām, un gaiss vēl nedaudz valgs no rīta rasas. Vienkārši tā ir līdz kaklam būt mazam bandiniekam uz koorporatīvā šaha lauciņa. Bet plāna vēl nav.
|
Aprīlis 12., 2012
 | 17:37
Nav lielāka kaifa uz pasaules, kā pārvarēt grūtus uzdevumus un izaicinājumus. Es nespēju izskaidrot to eiforiju, kad esmu pieveikusi kādu grūtu, pat nīstamu lietu, kas sākumā riebās tā, ka acīs cērtās. Es esmu addicted to challenge, un ja nav grūti tad man nevajag. Ja neko nevar iemācīties, ejiet dillēs. Tā jau viss forši, bet downside ir, ka ja nav izaicinājuma, tad es palieku nīgra un apātiska un man ātri viss apnīk. Tā es darbā nīgrojos jau pāris nedēļas, bet šodien beidzot uzplauku kā pavasara ziediņš, jo saņēmu dikti grūtu shēmu, kur bija pazudusi informācija pa pēdējiem gadiem, vajadzēja izmeklēt un veikt visādas sarežģītas operācijas, un man jau mēle izkārusies aiz ausīm un kājas pašas no sevis zem galda danco priecīgu džigu. Bet pie sliktajām lietām - kā lai izskauž to izaicinājuma vēlmi no privātās dzīves? Vai arī es esmu aizmirsusi kā ir būt attiecībās? Man pēkšņi sāk likties, ka viņa ir par daudz. Es viņu redzu par daudz, un ir rutīna. Kā tas varēja notikt tik ātri?
|
Aprīlis 9., 2012
| 19:04
Lai cik neticami tas skanētu, atceroties to, cik ļoti es vēlējos atrast citu darbu, un cik laimīga biju gada sākumā, es vienkārši neesmu par to runājusi, bet jā, es ienīstu savu patreizējo darbu! Tas ir vienkārši izsūcis mani līdz pēdējam ar to cilvēku pretīgumu, ar lielu kompāniju idiotismu, ar mērķiem, darbinieku motivācijām un termiņiem. Un to, ka lielā kompānijā tu neesi cilvēks, tevi uzskata par idiotu. Un lieliskākais šajā vakarā ir tas, ka 6. aprīlī bija jābeidzas manam pagaidu kontraktam. Mūs visus it kā pagarināja līdz maija beigām. Tikai tagad, kad ieeju savā aģentūras saitā, lai ielogotu savas nostrādātās stundas, man rādās, ka man vairs nav placement. It kā neviens man nav teicis, ka esmu atlaista vai, ka viss cauri, bet kā tu cilvēks lai jūties, pat ja tā ir sistēmas kļūda? Un par to cik pats darbs ir debils, es nemaz nesākšu. Ka es katru dienu sēžu darbā un man nav ko darīt, respektīvi nevienam nav ko darīt (aģentūras darbiniekiem), jo darbs ir iestrēdzis citu darbinieku nemākulības dēļ. Jau pirmajā nedēļās mums bezmaz vai aizliedza sarunāties, pat ja nav ko darīt, tur kā tādus dzīvniekus. Tagad esam vienkārši sākušu lasīt grāmatas vai risināt sudoku, bet joprojām pa ofisu cirkulē epasti, ka aģentūras darbiniekiem vajadzētu būt aktīvākiem. Kā tu bļaģ, nahuj vari būt aktīvs, ja tev nedod darbu? Un kā lai lēnām nesajūk prātā, sēžot birojā astoņas stundas, kur nav interneta un telefonu aiztikt nedrīkst?
|
Marts 31., 2012
| 22:12
Tipiski. Draudziņš šovakar iet ar saviem vīrieškārtas draugiem mazliet atlaist pilsētā. Atraksta man ap pus10iem, ka es viņam jau pietrūkstot, ja vēloties, tad lai pievienojoties, ka viņi visi par mani parūpēšoties. Atbildu, ka man visticamāk vajadzētu kādu stundu lai sataisītos, un kamēr tiktu līdz pilsētai, būtu jau tuvu pusnaktij. Un vispār viņam esot jāizklaidējas ar draugiem, un jāizbauda brīvs vakars no manis. Bet tie vārdi un darbi. Sēžu istabā, uzvilkusi savu snakeskin print kleitiņu un papēžkurpes, un gauži domāju, cik jauki būtu tā forši sataisīties, aiziet uz pilsētu, skaisti izskatīties, un varbūt iedzert vienu kokteili foršu vīriešu kompānijā, kur visi mani aptekalētu. Bet nu pateikts jau ir, nekā. Vakars gultā ar Carrie's Diaries (Kerijas stāsts pirms Seksa un Lielpisētas) un sojas pienu.
|
|
|
|