|
Marts 29., 2012
 | 18:12
Es to izdarīju! Es nespēju noticēt, ka šitā saņēmos un pārkāpu pāri savām mūžīgajām bailēm un tieksmēm ierauties stūrī un neko nedarīt. Kristofers pagājušajās brīvdienās ieminējās, ka pie mūsu darba esot arhitektu birojs (ko es nemaz nekad nebiju pamanījusi) un, ka varbūt man vajadzētu aiziet pie viņiem, apjautāties vai nevar mani pieņemt tādā kā neoficiālā internship, kur, protams, man neviens nemaksā, bet es vienkārši eju un daru visādus sīkumus, mācos, izzinu kā visi arhitektūras procesi notiek Anglijā. Es, protams, aizrautīgi māju ar galvu, jē jē forša ideja, bet kad viss nonāk līdz darīšanai, tad man mūžīgās bailes un kauns kaut kur sperties iekšā un piedāvāties ne pa tēmu. Bet nu neko, tā kā pateicu viņam, ka šonedēļ iešu, nebija vairs kur sprukt, jo viņa priekšā man tiešām būtu kauns parādīt kā es vienmēr tikai runāju, bet neko nedaru. Smuki saģērbos, visu dienu plānoju ko tur runāt, bet kad palika vien pusstunda līdz darba beigām, man tik bail palika - vēders griežās, caureja klāt, vēl žaketei poga izsprāga (pacelt pašapziņu, sak, resnā govs!). Tajā visā nepalīdzēja fakts, ka pirms iziešanas no darba, pamanījos nejauši kādai vecai tantītei pamatīgi iekraut pa seju, vicinoties ar rokām. Smieklu lēkme plus nevaldāma vēlme iet uz tualeti nav laba kombinācija pirms iešanas uz nopietnu sarunu, kas var mainīt manu dzīvi. Kaut kā saņēmos un devos uz to biroju, bet tur pie durvīm šilte, ka jāiet no pagalma. Galvā nolamājos, ka gan jau nomaldīšos, vai visi jau mani redzēs pa logu, kamēr es meklēšu kur durvis, bet kaut kā ātri pamanījos atrast vajadzīgās durvis, kuras stāvēja vaļā, laižot iekšā vasarīgo gaisu. Nu neko, spēros iekšā, bet tur tikai viens maziņš puikiņš, kurš izskatījās ap gadiem 17 - 18. Izskaidroju kapēc nāku, uz ko viņš izskatījās samulsis, sakot, ka neviena īsti uz vietas nav (perfect timing skills, people!), tomēr beigās izrādījās, ka tur vēl viens puisis sēdēja, kuram vēlreiz paskaidroju, ka vēlos nākt papraktizēties pieredzes gūšanas nolūkos, turklāt nāku pati pēc savas iniciatīvas. Viņš man uzreiz saka, ka lai sūtot savu CV tam un tam, uz ko es atcerējos, ka Džeimss man teica lai viegli nepadodos, tapēc uzreiz konkrēti teicu, ka strādāju ap stūri un man vieglāk ir atnākt un personīgi parunāt, uz ko viņš domīgi pamāja ar galvu, pateica lai rīt piezvanot no rīta, rezervēt laiku, jo galvenie bieži neesot uz vietas. Sasmaidījos ar visiem, un devos ārā. Šī nav nekāda uzvara un viss vēl turpinās, bet esmu priecīga, ka neviens mani uzreiz neizrīdīja ārā ar standarta tekstiem, ka šobrīd nevienu nevajag, ka tur bija jaunais puikiņš, kas nozīmē, ka viņi ņem cilvēkus praktizēties, un otrs puisis bija noteikti ne anglis, jo viņam bija smags akcents, kas atkal ir iedrošinoši man, kā ārzemniekam. Bet pats birojs, es jau iemīlējos - mazs, māksliniecisks, ar milzīgiem Mac datoriem un īsteni radošu atmosfēru. Gāju pa ielu un tā smaidīju, Ela mani gaidīja netālu no darba uz soliņiem, un kad piegāju viņai klāt, pateica, ka kad es esot iznākusi ārā, viņa esot redzējusi, ka es būšu ļoti, ļoti priecīga. Viņa nezinot vai tieši par šo darbu, bet tieši kad es esot iznākusi ārā. Jā, es neesmu jums pastāstījusi, ka Ela šad un tad spēj biedējoši precīzi just kas ar cilvēkiem notiks nākotnē. Un man pašai iekšā arī ir laba sajūta. Tā kā novēliet man veiksmi, iešu rīt atkal!
|
Marts 12., 2012
 | 18:00
To, ka temporary darbinieks nav cilvēks, es jau esmu sapratusi. Nespēju noticēt cik lielas negācijas var nākt no darbiniekiem, kas tur strādā jau gadiem. Mēs esam kādi padsmit jaunie cilvēki, cik nu jaunie, tulīt jau vairāk kā 2 mēneši būs apkārt, bet viņi vienkārši nemaina savu attieksmi, un iepūt. Saprotu, ka var nepatikt atsevišķi indivīdi, teiksim es un Ela, jo neesam anglietes, vai Marks, kurš regulāri kavē, Maiks, kas par visu vienmēr pukst, un kura glāze vienmēr ir pustukša. Bet rodas tāda sajūta, ka tas bariņš stūrī ir vienkārši neapmierināti ar dzīvi kā tādu, jo visa viņu dzīve sastāv no sēdēšanas savā kaktā, un iešanas uz saldumu automātu ik pēc pusstundas. Daudzi no mums ir mēģinājuši būt draudzīgi, paši iet klāt, uzdot jautājumus, uzcienāt ar saldumiem, vienkārši papļāpāt, bet pretī saņem tik tādus skatienus, it kā mēs visi būtu meža dīvaiņi. Turklāt savu darbu mēs padaram patiešām labi, ne ar vienu nav bijušas nekādas problēmas. Šodien Ela ganrīz uzsprāga, jo jau kuro nedēļu mums ir jālabo tā kakta pieļautās kļūdas, par ko mēs neko nesakam, bet tikai, galvu nodūrušas, metamies iekšā. Kāds bija pamanījies izdzēst svarīgu failu ar rīcības plānu, kuru uzrakstīt nav viegli, un tas prasa daudz laika un izpētes. Viena no salīdzinoši normālākajām "kakta" dāmām pieteicās palīdzēt, jo vispār rakstīt rīcības plānus ir "kakta darbs" ne mūsu (jo mēs esam pārāk stulbi, protams). Tajā pašā brīdī kaut kāda cita sāka šņākt, ka tas esot jādara mums, jo mēs tur ap tiem failiem grābstoties un visu bojājot. Stulbākais šajā situācijā ir, ka mēs "negrābstamies" ap failiem, un lielāko daļu sava laika tērējam labojot tieši to veceņu paviršības, bet kur nu - tas paslīd garām nemanīts.
Labās lietas, kuras mēs daram neviens nemana, bet pietiek kaut vai nedaudz ne tajā virzienā paskatīties, kad jau tiek izsūtīti draudīgi epasti par disciplīnu un attieksmi. Skatos apkārt un nespēju noticēt kā var nokaut komandas morāli. Visi tie priecīgie cilvēki, kurus iepazinu janvāra sākumā, staigā apkārt ar pelēkām sejām un baidās pat iesmieties. Te tev nu bija liela un internacionāla kompānija.
|
Februāris 29., 2012
| 17:11
Vākt naudu dzimšanas dienas dāvanām ir pašnāvība! Cik cilvēki var izrādīties neticami skopi, kad jāsametās naudiņa kāda darba kolēģa jubilejai vai iešanai prom no darba. Tāpat bija vecajā darbā, kad viena no kolēģēm gāja prom - viņa bija nostrādājusi kādus 6 gadus, un visi viņai bija nu tādi draugi, ka bail, bet kad pēdējā nedēļā es staigāju apkārt un prasīju katram nedaudz naudas kartiņai un dāvanai, pēkšņi nevienam nav naudas, sākas tās briesmīgās sejas šķobīšanas, un nu tik grūti, un jātaupa, utt. Puse prasa lai ieliek par viņiem, un pēc tam atdošot, bet visiem tāpat ir skaidrs, ka neviens neko neatdos, jo neiesi jau kā muļķis pēc tam katram prasīt to vienu mārciņu. Šodien mūsu Senior Rep Mārtinam bija dzimšanas diena, cilvēks pacenties, pats mājās uzcepis trīs dažādas kūkas (nenormāli garšīgas), atstiepis kastes uz darbu, visiem izsūtījis epastu lai nāk cienāties, protams, izsalkušais vilku bars ir klāt. Izsūtīju mūsu komandai epastu, ka ar Elu iesim pusdienlaikā pirkt kartiņu un kādu mazu dāvanu, un kā nu ne, vienam jākrāj nauda dzīvokļa depozītam, cits vienkārši neatbild, bet trešajam sākās vesels teātris ar maka vicināšanu, ka viss tur tukšs un tā. Tad kad jācilā pintes krogā, piektdienas vakarā, tad liekas, ka visiem ir bezdibena maciņi, no kuriem nauda gāžas kā ūdenskritums. Viss beidzās ar to, ka būtībā mēs ar Elu nopirkām dāvanu uz divām, lai gan, teiksim, man naudas tiešām nav (bet es nepukstu, jo viss aiziet jaukām lietām), bet Elai vispār īrei nepietiek. Bet tas viss aizmirstās, kad redzi prieku apdāvinātā cilvēka acīs, jo mēs patiešām ļoti piedomājām lai dāvana būtu ļoti personīga. Vienkārši riebjas.
|
Februāris 8., 2012
| 18:13
Pašlaik esmu darbā pieņemtā kā pagaidu darbinieks, caur aģentūru, tapēc jāsaka, ka domas iz sērijas "kas būs tālāk, kad mans assignment beigsies marta beigās?" ļoti bieži riņķo pa manu galvu, un neliek mieru. Nespēju pateikt kāds kamols man no sirds novēlās, kad šodien mans menedžeris pienāca un paprasīja ko es domāju par tādu variantu, kā pagarināt savu patreizējo līgumu līdz maija beigām. It kā jau tikai mazliet pastiepjam visu garumā, bet liela daļa paranojas ļoti atkrīt.
|
Janvāris 27., 2012
| 17:53
Kaut visi cilvēki (angļi, i mean) saprastu kā es (un citi ārzemnieki) jūtos, tā kā to saprot Kerija no mana darba. Bet Kerija ir viens no tiem angļiem, kas ir pabijis pasaulē, paceļojis, un iepazinis citas kultūras. Tā ir pavisam cita suga. Viņa pati kādu laiku ir dzīvojusi Japānā, tapēc mums šodien izvērtās lieliska saruna par to, cik reizēm ir grūti (un gribās kliegt), kad pats par sevi esi šī dzīvīgā un jokiem pilnā persona, bet nevari sevi izpaust, jo tomēr, runājot, svešā valodā, viss sanāk mazliet lēnāk - āķīgās atbildes mazliet iekavējas, joki sagremojas pēc kāda laika, un beigās puse no tava šarma ir zudusi, vai, pat ja joks ir pateikts, tad tā būtība ir noslīkusi ne tā saliktos vārdos. Man jau pietika paskatīties, kad Ela pusdienlaikā satika Oliveru no sava vecā darba, viņi abi runāja par to, ka nākamnedēļ vajadzētu satikties pusdienlaikā uz kādu dzērienu, bet beigās aizgāja vaļā liela nesaprašanās, jo sanāca, ka abi ir sarunājuši, ka aizbrauks uz Londonu pusdienas pārtraukumā (Londona ir kādu 3-4 stundu attālumā), you know what i mean? Un tā mēs te ikdienas cīnamies ar tiem cilvēkiem. Nu jau ir atdalījušies tie, kas ar mums smejās un jokojas, grib komunicēt, un domā, ka mēs esam foršas meitenes, turklāt baigie malači, savos gados zinot vairākas valodas. Bet ir tie, kuri skatās uz mums pa gabalu ar tādu skatienu, it kā mēs smirdētu. Tikai nez kapēc tajā pirmajā grupā parasti ir cilvēki, kas ir izglītoti, kaut kur bijuši un kaut ko redzējuši, bet otrajā visādi vietsēži, kas sēž uz savas pēcpuses, ne par ko neinteresējas, un domā, ka Anglija ir superīgākā valsts pasaulē. Pat Karls man pats teica, ka viņam riebjas, ka viņš ir anglis un dzīvo Anglijā, jo cilvēki esot aprobežoti.
|
|
|
|