meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

gaudo uz tamvaja sliedēm, izsalcis, maziņš un totālas vainības apņemts. kā pīķis punktā un tik tāds gaida pie vārtiem tavs tuvākais. tavs vienīgais vedošais velokšais vectēvs. un pie pogām ir zinoši ļaudis ar lāpstiņām un citu pārliecinošu aprīkojumu. viņi kārto līnijās un ievēro rūti, viss pa paralēli ticami - haloo, kas tur traucē, tev kurpē atmiņa mīcās sviedros. smird tavas siltākās jūtas, mātes piens sasmacis izrūgst no bildes. steidz skāba meitene ar lakatiņu to slaucīt no tavām lūpām. bet visa pamatā zied slapjas ogas; tā ka iestieg kājas staignā un staigā, šonakt atstāts aigars uz vakts, tam padusē divi litri vajadzīgās gaismas. kad klauvē, jūs pa kodēto balsi nododat desas kripatiņas, kā putniņi un tāds ziniet visglobāls noskaņojums - kāds skavotājā iespiedis degunu no sāpem norauj sev krūtis un tukšajā vietā iestāda puķes, lai vismaz zied pa trajengeļiem brīvi. un tad atkal haloo - tu mosties ietinies eņģēs un krampīšos, zeķes bez elpas kūņājas kājgalī

mierīga kā c vitamīns ar zemeņu garšu

būt karalim ir kārdinājums, pēc ganībām uzvilkt zeltītās čibiņas un sapogāties cieši, dubultdzods viszinoši nošļūk pār krāgu. samtā un paļāvībā polsterētais tronis, liegi apskauj vaigus un balsta atbalsis. vēl vēlīns pēcpusdienas timotiņš nošņarkst zobos - lai dzīvo mirušie un mirī dzīvojušie, karalis ir ēdis, debesīs skatijies un iespējams sabradājis padaudz skudru. bet viņam ir zeķes, ar kroķītēm un pogām, viņam ir savienojums ar ženēvas sieru un vīna mucu, viņam ir šrtumbantes ar katra pilsoņa personas un bankas kares pin kodu. mirstiet, mirijiet, kamēr pasaule ir tik skaista!
jauns rīts izved ganībās.
tik negribīgi ap dižozolu celmiem ganās un košļā mežacūku smādētās saknes.
tik negribīgi karalis. atguļas zaļajā atgremā.

var droši iet dušā, nekas jauns šajā vakarnaktī mani nesagaida. nevienas durvis neatsprāgs pavasaru pumpriem pilnas, zirgi balit, ne arī pumpaini nejās pa manu koridori. visi jožiki kārnajās lapās trīsina adatas, ledains miers uz zemes šīs. nez ko gaida, nez ko cer. refreš, ņū tabs - kur vēl mani kāds varētu meklēt, kur varētu nospīdēt.
prusaciņi kusaciņi lien no galvas ārā, nostaigāts tukšums paliek. skaties un brīnies, kad degungalā karājas horizonts; ko ar tādu iesākt - ne mājās nest, ne epastam pievienot. bet varbūt salīdzināt, cik tāds citur maksā. ar piegādi mājās.
pa stūri vilnīši jau kāpj iekša, bet tā īsti nav skaidrs, kurā vāzē vai aicināt kādu ciemos. un nez ko tad mēs runāsim visi tādi ūdeni mutē ieņēmuši? nē, nē, droši var iet dušā, noskalot šo auksto dienu, ietīties ļaunu atmiņu turošās segās un gaisam dzeļot ieņemt jaunu rītu. jā, ja.

adrese? - pag, nevar redzēt, visādas mizas priekšā.
pabīdiet to zeķi mazliet pa labi..tā, kas mums te ir? o, pērnās pusdienas, pārbaudiet vai dakšiņa vēl elpo?
nē. un katliņš?..aknē, nerādiet man to!
uzmanīgi, sērsna ir trausla, putekļi te līdz ceļiem. labāk nepieturieties pie skapja, mēs jau pagaišreiz drēbju lavīnā zaudējām divus vīrus; un neieķepiet izlietā vīna staignājā! ja apmaldaties prasiet ceļu tam lielajam zirneklim, viņš apēda saimnieku un zina, kas un kurā virzienā te meklējams.

bet beigās tantiņa uz akmeņa sēdēdama, izstaro dievu un domā, vai principa pēc turēsies pie akmens, lai gan gribas ripināties pa zaļo nokalnīti.
svarīgākais, lai ir taisnība. bet taisnība neatzīstas vai ir tagad vai ilgstamībā. tante staro dievu un viņai jau tas sāk apnikt. pienāk antiņš, apžilbst un ieet skapī. skeletam sākas morāli gremošanas traucējumi, bet visu var paciest. var ieņemt ogli.
kāds ir jāsadedzina. tantes gaismā kāds grillē mazo pirkstiņu.