meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

būt karalim ir kārdinājums, pēc ganībām uzvilkt zeltītās čibiņas un sapogāties cieši, dubultdzods viszinoši nošļūk pār krāgu. samtā un paļāvībā polsterētais tronis, liegi apskauj vaigus un balsta atbalsis. vēl vēlīns pēcpusdienas timotiņš nošņarkst zobos - lai dzīvo mirušie un mirī dzīvojušie, karalis ir ēdis, debesīs skatijies un iespējams sabradājis padaudz skudru. bet viņam ir zeķes, ar kroķītēm un pogām, viņam ir savienojums ar ženēvas sieru un vīna mucu, viņam ir šrtumbantes ar katra pilsoņa personas un bankas kares pin kodu. mirstiet, mirijiet, kamēr pasaule ir tik skaista!
jauns rīts izved ganībās.
tik negribīgi ap dižozolu celmiem ganās un košļā mežacūku smādētās saknes.
tik negribīgi karalis. atguļas zaļajā atgremā.