meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

gaudo uz tamvaja sliedēm, izsalcis, maziņš un totālas vainības apņemts. kā pīķis punktā un tik tāds gaida pie vārtiem tavs tuvākais. tavs vienīgais vedošais velokšais vectēvs. un pie pogām ir zinoši ļaudis ar lāpstiņām un citu pārliecinošu aprīkojumu. viņi kārto līnijās un ievēro rūti, viss pa paralēli ticami - haloo, kas tur traucē, tev kurpē atmiņa mīcās sviedros. smird tavas siltākās jūtas, mātes piens sasmacis izrūgst no bildes. steidz skāba meitene ar lakatiņu to slaucīt no tavām lūpām. bet visa pamatā zied slapjas ogas; tā ka iestieg kājas staignā un staigā, šonakt atstāts aigars uz vakts, tam padusē divi litri vajadzīgās gaismas. kad klauvē, jūs pa kodēto balsi nododat desas kripatiņas, kā putniņi un tāds ziniet visglobāls noskaņojums - kāds skavotājā iespiedis degunu no sāpem norauj sev krūtis un tukšajā vietā iestāda puķes, lai vismaz zied pa trajengeļiem brīvi. un tad atkal haloo - tu mosties ietinies eņģēs un krampīšos, zeķes bez elpas kūņājas kājgalī