meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

griķi, vīns un bezcerība.

nu labi, tur rakstā sanāk, ka tā ir tāda smalka ironija, bet vispār būtu tikai loģiski, ka būtu komisija, kas turpina traģēdiju, vairo nelaimes un sēras.

šitais būs pizģec nevis nedēļa..

sāka sāpēt galva - tas tāpēc, ka es neidzēru alu?

tas tiešām bija zibeņpērkons??

bī it

bail iet ārā

žēl, neuzņēmu laiku, bet šovakar man burtiski degungalā aizvērās pašvirīgās piemājas ikišmiki durvis.
tas pats pa sevi nav nekas jauns,
bet tas, cik ilgi šīs durvis palika ciet par spīti manām piruetēm, izklupiemiem, pietupieniem, palecieniem un izlēcieniem, lūk tas jau bija fenomenāli..

svētdiena, lai dzertu vīnu.

kā lai mirst varoņa nāvē, ja līdz rīta gaismai jāsēž ar antiņu internetkafē?

adrese? - pag, nevar redzēt, visādas mizas priekšā.
pabīdiet to zeķi mazliet pa labi..tā, kas mums te ir? o, pērnās pusdienas, pārbaudiet vai dakšiņa vēl elpo?
nē. un katliņš?..aknē, nerādiet man to!
uzmanīgi, sērsna ir trausla, putekļi te līdz ceļiem. labāk nepieturieties pie skapja, mēs jau pagaišreiz drēbju lavīnā zaudējām divus vīrus; un neieķepiet izlietā vīna staignājā! ja apmaldaties prasiet ceļu tam lielajam zirneklim, viņš apēda saimnieku un zina, kas un kurā virzienā te meklējams.

vajadzētu celties laiceklīgi

salst pēdas un negribas ko negribas

vēl

( māgzla no rīta )

izlaižu telefonu kā zivs mazuli no rokām

bet beigās tantiņa uz akmeņa sēdēdama, izstaro dievu un domā, vai principa pēc turēsies pie akmens, lai gan gribas ripināties pa zaļo nokalnīti.
svarīgākais, lai ir taisnība. bet taisnība neatzīstas vai ir tagad vai ilgstamībā. tante staro dievu un viņai jau tas sāk apnikt. pienāk antiņš, apžilbst un ieet skapī. skeletam sākas morāli gremošanas traucējumi, bet visu var paciest. var ieņemt ogli.
kāds ir jāsadedzina. tantes gaismā kāds grillē mazo pirkstiņu.

ja nu jūs slēdzāt derības un nepacietīgi dīdaties savās sausajās, vatētajās sedziņās - jā, es fokendai ļoti saliju.