meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

žēl, neuzņēmu laiku, bet šovakar man burtiski degungalā aizvērās pašvirīgās piemājas ikišmiki durvis.
tas pats pa sevi nav nekas jauns,
bet tas, cik ilgi šīs durvis palika ciet par spīti manām piruetēm, izklupiemiem, pietupieniem, palecieniem un izlēcieniem, lūk tas jau bija fenomenāli..

pa ceļam uz veikalu "viss mājai" ieraudziju suņa kaku un izdomāju jauku dziesmiņu par to, taču nu jau aizmirsu - žēl. veikalā nopietan kundze gribēja iegādāties aizrunāto čaiņiku za dva piģiset, bet pārdevējai pēc ilgiem meklējumiem, sev par nožēlu, nācās secināt, ka visus čaiņikus ar puķītēm za dva piģiset viņa ir pārdevusi. kundze nebija priecīga, bet pārdevēja noplātīja rokas un izcili klasiskā krievu akcentā kundzej enerģiski teica - soŗi!
bet pirmdien pasūtīšot vēl čaiņikus, ja nu tev, cibiņ, arī tādu kārojas.

bija vērts kasīt pa māju sančikus, lai ietu uz veikalu pēc piena(kas ir pēdējā laika traka atkarība(pienu gribas vairāk kā alu)). izejot no dzimtā veikala ar pienu padusē, lielsaulesbriļains ōpis man izteica komentāru:
- ģevočka u vas klasnaja pričoska!
- paldies!
- vi sami pridumaļi?
- jā!
lepninājos, lai gan uz manas galvas nav nekā daudz ko izdomāt.
hī. ho.

ja vkarrīt tā sarkanā, sarkanā sieviete skatījās uz mani nosodoši, tada šodien alkāniska paskata dāma pirka voblu, kefīru un saldējumu.
un skatījās uz mani(ar bamsli) tik kaunīgu, kaunīgu skatu. domāju gan ar tādu fasādi ar šokolādes tio ir kauns.

jau miljono reiz šodien kursēju uz piemājs veikalu pēc alus(kas nezkā! aijā! - izskatās pēc divi bamšļi) un beidzot veikals uz mani paskatījās nosodoši.
rindā pirms manis stāvēja milzīga kundze, sarkanā, sarkanā mētelī un pirka lielu, lielu trauku ar gaļu(viņas tiešām viena otrai piestāvēja) un šī kundze raidīja man un tad alum tik izsmeļošus un prātpilnus acu zibšņus.
es saņēmu smaidu(kā jaunai telei) un skatijos viņas gaļīgajās acīs, bet lielā sarkanā kundze i nesakaunējas.

ko aizmirsu teikt,
vakar vecotēvu maksimā ar bamsli azotē, kāds kungs noturējis par raimondu paulu.
līdzība gan tik, cik sirmi mati un brlille.
bet amzieris jau labs.

šovakar sarķenes maksimā tantes drūzmējās ap maisiņiem,
es arī un kāds jaunēklis arī.
tantes izkāvās ar maisiņiem, tad tiem pieķērās jaunēklis.
un tā vietā lai ieguvis maisiņu pohujā ietu krāmēt vīnogas,
viņš noplēsa maisiņu un pasniedza man..
ak, šarmanti!
žēl tikai, ka trakās tantes ilgi vēl turpināja drūzmēties ap burkāniem pie kuriem centos tikt.

man tikko manā dzimtajā (ex)neldočkā, pērkot alu, paprasīja dokumentus!!!!!!!...................
man, protams, tādi pie rokas nemētājās.
(visas pārdevējas taču zina meiteni, kas pidžamā dejo pie vīna plauktiem).
es tā apstulbu, tā apstulbu,
ka nodomāju jau ka tā ir zīme - viss pietiek....
tad pastāvēju pie stūra un sapratu, ka nē! nepietiek gan!
aiztecēju mājās pēc pases,
ko iegrūst tai tizlajai nečigānu pārdevējai sejā.
un tagad
un tagad
dzeru savu grūti, sūri pirkto alu.
(varēja garšot labāk)
bet tik garšīgssss.

(ex)neldočkā pie piena plaukta viens jaunēklis man iemauca ar elkoni, otrs uzgrūdās ar visu rumpi.
vot tas tik ir feini.