meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

man bail

šis ir drūms vakars.

sirdis savā kaudzē

bet par spīti tam, ka aktīvākā un lielākā manis daļa ir pampums, esmu diezgan laimīgs. nu jā, ārā ir sūda ziema un laime mast kam tu end, bet houmpārtijs izvērtās verī ekselents. kaut kāda dzīvotspējas švirka. un izrādās, ka ir arī cilvēki! vairāk par vienu!
un vakardienas popkūltūras tūre. tāds festiņš.
nu gaidite tagad drūmuas apceres par depresiju pēc līksmības, bet labāk brauciet ciemos.
un vansagena verī senkjū tiem, kas bija.

svētdienas skola.
atbalsta guntars un ko reiniks.

kipa lipičs kipa lipičs staijā

man vakar ļoti iegaršojās biezpiena sieriņš 'meduskūka', šodien tajā atradu nepatīkamu papīra gabalu.
lūk, veids kā ķerties pie diētas. khem.

brīnos kā nākas, ka vēl ražo tos nejaucējkrānus. viņi taču nemaz nesanāk pēc zinātnes jēdzīgi, par estētiku nerunājam.
vai tiešām viņus ražoti ir tik lēti, jeb tomēr pastāv kaut kāda atpalikušāka brīvmūrnieku sekta, kas šos lobē..

ā! tie ir ļaudis, kas uzvārās, ja pasaulē tiek patērēts vairāk ūdens. iespējams tie ir citplanētieši!

būt karalim ir kārdinājums, pēc ganībām uzvilkt zeltītās čibiņas un sapogāties cieši, dubultdzods viszinoši nošļūk pār krāgu. samtā un paļāvībā polsterētais tronis, liegi apskauj vaigus un balsta atbalsis. vēl vēlīns pēcpusdienas timotiņš nošņarkst zobos - lai dzīvo mirušie un mirī dzīvojušie, karalis ir ēdis, debesīs skatijies un iespējams sabradājis padaudz skudru. bet viņam ir zeķes, ar kroķītēm un pogām, viņam ir savienojums ar ženēvas sieru un vīna mucu, viņam ir šrtumbantes ar katra pilsoņa personas un bankas kares pin kodu. mirstiet, mirijiet, kamēr pasaule ir tik skaista!
jauns rīts izved ganībās.
tik negribīgi ap dižozolu celmiem ganās un košļā mežacūku smādētās saknes.
tik negribīgi karalis. atguļas zaļajā atgremā.

nevar saprast - es gribu par maz vai par daudz.

atnesiet man tīrkūltūru un sempeni!

svētā horizontence

šorīt aiz loga kād plēsa nezāles un lika spainī. lielas nezāles. tā izklausījās.
mazliet vēlāk modās rajons un kaut kur starp ravētājiem bļaustijās freds flinstons.
tā varētu nebūt ziema.

var droši iet dušā, nekas jauns šajā vakarnaktī mani nesagaida. nevienas durvis neatsprāgs pavasaru pumpriem pilnas, zirgi balit, ne arī pumpaini nejās pa manu koridori. visi jožiki kārnajās lapās trīsina adatas, ledains miers uz zemes šīs. nez ko gaida, nez ko cer. refreš, ņū tabs - kur vēl mani kāds varētu meklēt, kur varētu nospīdēt.
prusaciņi kusaciņi lien no galvas ārā, nostaigāts tukšums paliek. skaties un brīnies, kad degungalā karājas horizonts; ko ar tādu iesākt - ne mājās nest, ne epastam pievienot. bet varbūt salīdzināt, cik tāds citur maksā. ar piegādi mājās.
pa stūri vilnīši jau kāpj iekša, bet tā īsti nav skaidrs, kurā vāzē vai aicināt kādu ciemos. un nez ko tad mēs runāsim visi tādi ūdeni mutē ieņēmuši? nē, nē, droši var iet dušā, noskalot šo auksto dienu, ietīties ļaunu atmiņu turošās segās un gaisam dzeļot ieņemt jaunu rītu. jā, ja.

ziemas elles.

lūdzu, lūdzu, dodiet man vasaru ar garām šosejām uz jūrām, ezeriem un upēm. pedāļus mīt, mežos brist, pedāļus mīt, saulē karst un pedāļus, pedāļus mīt, kamēr galvā paliek tikai meirinoša šoseja.

galva grib prom.

ziemā nav kur tiekties.

labrīt, sākšu ar to, ka esmu cirslis - uzmetu grāmatu čupu, ar stūriem miesā, uz kājas; iespiedu pirkstu starp krēslu un galda stūri - sāp. vēl sejas krēms lidoja pa visu perimetru tikai ne uz ģīmja, bet tas visamz nesāpēja, it kā.
bet biku vēlāk es izstāstīšu sapni (jāpagaida, kad pierims pirskst un varēs mierīgi padrukāt).

tā steidzos, ka gandrīz džempera vietā uzvilku pakaramo.