litru labākam miegam
laikam turpmāk pirms gulētiešanas jāizpļauj kāds litrs ņabja, lai miedziņš ciešāks, nav šitās zvalstīšanās, mošanās un murgošanas. mhm oj bļē.
žapnis nr 1. -
pie manis notika kaut kāds debīls pārtijs. es it kā dzīvoju te it kā nē. lai vai kā pilla māja cacu, vienai ir kaut kāds fantastisks izklaides plāns - viņai ir kukiaņu sēklas..kuras jamā izbārsta pa visu manu vannūzi. lieki teikt, ka neesmu priecīga, savukārt, mazās mellās spiriņas, kas klāj visu vašmašīnu un vannas istabas grīdu sāk attīstību - izstiepjas garākas un tādas pašas melnas sāk lēni kustēties. es nenormālās sausmās un panikā lamāju naisti, tip - ko tu domāji - atvērsi paciņu nu tev trīs odiņi pa māju lidināsies?!.. pa to laiku radījumi turpina progresēt un sasniedz manu 'mīļāko' trekno, balto kāpuru stadiju.. [es tūlīt apvemšos, ho bļe] tā nu jamie trekni ložņā pa vannas istabu un kordori un palēnām nāk istabā. es esmu panikā, bļē, kādā panikā. kopā ar putnu izdomājam, ka jātinas prmo. es krāmēju kaut kādas mantas, tinu ap galvu tizlu dvieli, jo man ir tipo tikko krāsoti mati. jau iztēlojos kā tieku ārā no šitā šausmu midzekļa, kā mierīgi sēžu mājas kopā ar mammu.. tad ir jautrs posms kā mēs šķērsojam kordori - šļark, šļark zem kājām..āaa, kāpņu telpā trin zoles pret trepi un balta putra krīt nost.
tā nu es it kā laimīgi esmu prom, bet nē - attopos pusmiegā - savā gultā. hell jē. visi ir prom, protams, izņemot mazos draudziņus. guļu un panistiski panikoju - vai viņi vēl nav atlīduši pie manis, kā lai tiek no viņiem vaļā, pat ja iztrenks no dzīvokļa, viņi salīdīs spraugās un agri vai vēlu pārņems visu māju. tad es baigi saņemos un eju uz vannas istabu skatīties. istabā nav tepiķa un es iekāpju kaut kādā dīvainā peļķē, pieņemu, ka kāds no pretīguma pievēmis grīdu. atskan zvans pie durvīm. blakus kaimiņieme atvainojas, ka mani aplējusi, viņai vašmašīna saplīsusi. jā, ieeju virtuvē - visi griesti notecējuši grīda pludo.. skaisti - kāpuri un plūdi.
žapnis nr 2 -
sēdēju, ka mājās, lasīju grāmatu, sajutu pēķšņas un baisas sāpes priekšējos zobos. manā gadījumā tie ir plastmasas zobi. nu ja, čakarēju, čakarēju ar mēli zobus, līdz, lūdzu, viens no viņiem ir ārā, ar visu īsto pamatu. jo izrādās zem vecā sācis augt jauns zobs, bet arī tas ar visu sakni, kas izskatījās kā medicīnas enciklopēdijas bildītē zīmētā, laukā.
šļupstēju un skumji rēķināt naudiņas..
lūk, labāk nesapņojiet. maigu svētdienu, mazie.
žapnis nr 1. -
pie manis notika kaut kāds debīls pārtijs. es it kā dzīvoju te it kā nē. lai vai kā pilla māja cacu, vienai ir kaut kāds fantastisks izklaides plāns - viņai ir kukiaņu sēklas..kuras jamā izbārsta pa visu manu vannūzi. lieki teikt, ka neesmu priecīga, savukārt, mazās mellās spiriņas, kas klāj visu vašmašīnu un vannas istabas grīdu sāk attīstību - izstiepjas garākas un tādas pašas melnas sāk lēni kustēties. es nenormālās sausmās un panikā lamāju naisti, tip - ko tu domāji - atvērsi paciņu nu tev trīs odiņi pa māju lidināsies?!.. pa to laiku radījumi turpina progresēt un sasniedz manu 'mīļāko' trekno, balto kāpuru stadiju.. [es tūlīt apvemšos, ho bļe] tā nu jamie trekni ložņā pa vannas istabu un kordori un palēnām nāk istabā. es esmu panikā, bļē, kādā panikā. kopā ar putnu izdomājam, ka jātinas prmo. es krāmēju kaut kādas mantas, tinu ap galvu tizlu dvieli, jo man ir tipo tikko krāsoti mati. jau iztēlojos kā tieku ārā no šitā šausmu midzekļa, kā mierīgi sēžu mājas kopā ar mammu.. tad ir jautrs posms kā mēs šķērsojam kordori - šļark, šļark zem kājām..āaa, kāpņu telpā trin zoles pret trepi un balta putra krīt nost.
tā nu es it kā laimīgi esmu prom, bet nē - attopos pusmiegā - savā gultā. hell jē. visi ir prom, protams, izņemot mazos draudziņus. guļu un panistiski panikoju - vai viņi vēl nav atlīduši pie manis, kā lai tiek no viņiem vaļā, pat ja iztrenks no dzīvokļa, viņi salīdīs spraugās un agri vai vēlu pārņems visu māju. tad es baigi saņemos un eju uz vannas istabu skatīties. istabā nav tepiķa un es iekāpju kaut kādā dīvainā peļķē, pieņemu, ka kāds no pretīguma pievēmis grīdu. atskan zvans pie durvīm. blakus kaimiņieme atvainojas, ka mani aplējusi, viņai vašmašīna saplīsusi. jā, ieeju virtuvē - visi griesti notecējuši grīda pludo.. skaisti - kāpuri un plūdi.
žapnis nr 2 -
sēdēju, ka mājās, lasīju grāmatu, sajutu pēķšņas un baisas sāpes priekšējos zobos. manā gadījumā tie ir plastmasas zobi. nu ja, čakarēju, čakarēju ar mēli zobus, līdz, lūdzu, viens no viņiem ir ārā, ar visu īsto pamatu. jo izrādās zem vecā sācis augt jauns zobs, bet arī tas ar visu sakni, kas izskatījās kā medicīnas enciklopēdijas bildītē zīmētā, laukā.
šļupstēju un skumji rēķināt naudiņas..
lūk, labāk nesapņojiet. maigu svētdienu, mazie.
Anatomiski visnotaļ izglītojoši.
bet var pieņemt, ka zemapziņa vienkārši sagājusi sviestā. (man tīri labi patīk šis variants - tad jautrāk mosties)