cik ļoti ir visnotaļ? un vai tam ir saistība ar noskaņojumu?
jā, protams ar noskaņojumu un apstākļiem. kaut kādās spriedzes situācijās tas uzmundrina
hmm..
dejotijiņ?
es eksistēju arī ārpus cibas, murcīt!
neliekas ticami, dejotijiņ!
tici visam, ko tev saka, murīt!
kamdēļ gan, dejiņ?
man tā būs ērtāk, murkīt!
tagad tev ir neērti, dejotucīt?
tagad ir starpstāvoklis, muriņ!
iekārtojies ērtāk, dancīt!
izklausās seksīgi, murkulīt!
tas ir vairāk nekā ticami!
vairāk nekā ticami ir neticami!
mazāk nekā ticami būtu neticami
ak vai, abās pusēs neticami
šī saruna ir bezmērķīga!
drīzāk bezjēdzīga!
mērķis vai jēga, bet fakts paliek nemainīgs. Dejot in real life exists
or not.
dzīve jau nav nekāds Matrix, Murxīt!
un beidziet te dirsināties ne pa tēmu!
dažreiz jau patīk parunāt pašai ar sevi 3.personā
parunāt, jā. bet ir tāds garīgais stāvoklis, kad nemitīgi uzsāc ar sevi it kā sarunu, kuru uzsāc tikai uzsākšanas pēc, tikai, lai nosauktu sevi vārdā un izmantotu kādu bezjēdzīgu frāzi, piemēram, diez vai, padomā tik, interesanti vai. un tā visu dienu, ik pa brīdim. tā tev gadās?
Comments