♥♥♥

man diezgan ļoti patīk šis fotō :D

(var atrast pat themesong; nē, scratch that, labāk lai iet šī)

(pēdējā diena (labi, nakts) LV pagājušajā pirmdienā)

esmu pamanījusi, ka man lielākoties pēdējos gados vislabāk patīk tādas bildes ar mani, kur mani knapi var saskatīt/atpazīt vai arī redzama tikai kāda atsevišķa manis daļa.



vēl - man nepatīk klepus sīrupi ar bērnudrošo iepakojumu, jo, godīgi atzīstos!, man mēdz būt problēmas tos atvērt, vismaz pirmoreiz, jo es reizēm ilgi nesaprotu, ko nozīmē tās sazīmētās kā-atvērt diagrammas.

vispār šī bilde lielā mērā raksturo galveno atšķirību manā un brāļa +/- ikdienas mīmikā

un vispār, varbūt jānogriež pavisam īsi mati? :D

atcerieties, nesen te ievietoju savas pārdomas, kurās figurēja tāds rihards, kurš man uzdāvināja gredzenu un pēc tam vairs nelikās ne zinis, jo pārvācās? lūk, tai pašā ierakstā es apsolīju parādīt, kā es bērnībā izskatījos pēc maza vampīra un biju maza un vārga. un meklējot bildes, kas apliecinātu šos vizuālos faktus, es atradu - jūs neticēsiet! - attēlus, kuros redzams rihards.
lieki netērējot laiku - lūk mazā vampīriskā es (nē, es vienmēr neizskatījos tik neapmierināta)


lūk, es un rihards (betmena džemperītī), un andžs (attēlā pa labi no manis, viņam dzimšanas diena vienā dienā ar manu brāli, mūsu kaimiņš. viņa mamma dace strādāja maizes ceptuvē pa naktīm, tāpēc pa dienu dažkārt nāca pačekot mani un brāli, jo mēs palikām mājās vieni paši, kamēr vecāki darbā.), un jurītis (pa kreisi no riharda, tas vismazākais). gredzenu arī var redzēt!


tagad es zinu, ka tā bija mana sestā dzimšanas diena (droši vien tāpēc arī tas gredzens - dāvana). šajā otrā attēlā var arī labi redzēt, kas rihardam rokās - mana vismīļākā rotaļlieta tolaik, lācītis, kuru mums no vācijas atsūtīja kaut kāds mammas..nezinu, kas, bijušais kolēģis vai pasniedzejs, vai students, neatceros.

te arī diezgan labi var ievērtēt, ka man ir dabiski tas paskats, kuru vampīru tēlotājiem filmās nākas panākt ar lielu grima kārt - iekritušas un apsārtušas acis.

vispār interesanti, kad es biju maza, pirms pārvācāmies uz ziepniekkalnu, man nebija nevienas pašas tādas draudzenes, jo tieši mūsu mājā nebija daudz mūsu vecuma bērnu un visi lielākoties bija puikas, un otras mājas meitenes ar mani nedraudzējās. man bija tikai viena meitene, ar kuru es mēdzu pavadīt laiku, viņu sauca maija, viņai bija īsi mati kā puikām un utis, jo viņas vecāki bija alkohōliķi un par viņu diez ko nerūpējās, tāpēc mana mamma mēdza viņai mazgāt matus un likt vannā, jo citādi viņa bija diezgan ļoti netīra.

ģērbjos un atceros tos ļoti senos rītus, kad es biju miegaina un nekoordinēta, un steidzos, un viņš man šņorēja ciet zābakus
tā ir viena no tām dažām lietām,ko es atceros kā īstenas rūpes par mani, he

tagad es pati māku ātri aizšņorēt zābakus,un no rītiem man parasti nekur nav jāsteidzas.
varētu izdzīvot arī norvēģiski skarbā vidē. ^^

man ir skumji, viņi grib par remontu pusi no datōra sākuma cenas, tas ir tik sāpinoši. tētis gan saka - nu, zvani, saki, ka maksāsim, lai tik remontē, bet man sirds tik smaga, tik smaga. un tagad viņus pat nevar vairs sazvanīt.

šodien bija smieklīgi no rīta, kad prasīju tētim, kā lai tiek uz stradiņa slimnīcu no mājām ne caur centru, jo viņš bija informēts par vakardienas ballīti, iedomājos, ka tā irōniski - it kā būtu tā aizballējusies, ka nākamajā rītā nākas braukt uz slimnīcu. tāpēc uzreiz piemetināju, ka došos nodot asinis karlīnes pētījumam, lai nesanāk kāds pārpratums.

vēl mani apbēdināja tas, ka nenotika lekcija. mēģinājumu arī šonedēļ nav, jo ivars ir komandējumā, un tagad es nesaprotu, kā lai sevi iepriecina. līdz rītdienas lekcijai vēl vesela mūžība, un es jūtos apmēram šitā, tikai skumjāk:

yo, bitch.
nora saka, ka tas, ka man ir paplašinātas smadzenīšu rievas un pieres, paura daivu rievas, nozīmē, ka es esmu gudra.
vēl es uzzināju, ka man ir hipertrofēta (pārmērīgi palielināta) kreisā apakšējā gliemežnīca, tikai nesaprotu, uz ko tas īsti attiecas - man ir baigi lielas ausis iekšpusē un tāpēc es esmu tik superlabdzirdīga? XD lai gan iegūglējot šķiet, ka tas tomēr varētu attiekties uz kkādām deguna gliemežnīcām. bet gan jau man kāds to kaut kad paskaidros.
anyways, man tagad ir daudz labāks sevis uzmundrināšanas teiciens par "vismaz es neesmu stāvoklī" - "man vismaz nav audzēju galvā".

lai gan man patīk, ka šajās bildēs var visu ko interesantu saskatīt, piemēram, man pašai izskatās, ka man galvā ir tāds liels tārps ar nimbu, ha.

mēs ar brāli, piemēram, šonakt ap kādiem diviem attapāmies skatoties jūtūbē yo-yo pasaules čempionāta uzvarētāju videō. vēl man šodien ļoti patika mans šodienas autfits, tik ļoti, ka es pirms neilga brīža uztaisīju tizlu fotō ar to, kuru jums visiem mazliet zemāk ir iespēja redzēt. man ļoti patīk tieši piedurknes. jo kreklam viņas ir tādas brīvas un foršas, kā jau lieliem vīriešu krekliem, bet tai jaciņai piedurkņu galos ir tāds tā kā sašaurinājums, un tad sanāk..nu, kaut kas, kas man patīk. nav jau nekas īpašs, bet nez kāpēc visu dienu jutos ar to ļoti apmierināta un slightly jūsmoju. fōnā, protams, mans jaunais grāmatplaukts, kas ļoti pamazām pildās ar grāmatām (jo smagi nest, ha, tāpēc es gribu vienkārši kādā brīdī atkal ekspluatēt brāli, bet tam vajag sagatavoties, lai ir kaut kas, kas viņu motivē. piemēram, pica un alus.).

pizģec, dzejas pasākumi ftw. pēc tam mājās netīšām atslēdzos pie ieslēgta datōra, izdzērusi visu atlikušo tīrkultūru.



pasākumā bija tāds creepy vīrietis einārs (attēlā - sirmais vīrietis tieši blakus eduardam veidenbaumam), kurš gan ļoti skaisti spēlēja ģitāru, bet by god, cik viņš bija savāds un iejaucās visās iespējamajās sarunās ar kaut kādiem stāstiem iz viņa dzīves, kas pat ne vienmēr bija ļoti saistīti ar tēmu. tas pats par sevi nebūtu nekas traks, jautri un informatīvi, protams, bet viņam bija tāds caurpieres skatiens, it kā viņš gribētu mani apēst, bet nevis tādā seksīgā veidā, bet vienkārši tā kā kaut kāds vilks, kurš skatās uz dzīvnieciņu, kuram tūlīt pārgrauzīs rīkli. vēl viņš man vairākkārt teica, ka es piestāvu rabarberiem. un ka viņš man atļaujot lasīt dzeju (to gan tikai vienreiz, bet tas man šķita īpaši absurdi, jo kā gan viņš vai kāds cits varētu man aizliegt to darīt? tā es arī pateicu, un tad viņš palika domīgs un aizgāja lūkoties gleznā). vēl viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas aiztiek citus, kad ar viņiem runā - nu tur, uzliek roku man uz pleca, muguras, etc, vienkārši pretīgi. man riebjas tādas lietas no cilvēkiem, kuri nav kaut kādi man ļoti tuvi un kurus es negribētu aiztikt. hell, man pat lielākoties nepatīk, kad mana mamma tā dara.

dzejas pasākuma lielākais sasniegums gan bija ivars šteinbergs. es zināju, ka šis jauneklis raksta lietas un zināju, ka viņš ir iļjas labākais draugs vai kaut kā tā, studē baltu filolōģiju, atcerējos, ka viņš spēlēja savulaik arī acid rain, zināju, kāds viņš izskatās, bet es nezināju, ka viņš ir viens no vislieliskākajiem dzejoļu cilvēkiem tajā nosacītajā "paaudzē", kurā mēs visi te ietilpstam. sasodīts, viņa teksti man patika labāk par manējiem! to gan es varētu mēģināt norakstīt uz faktu, ka man ir liela deva paškritikas un viņējos es esmu tikai dzirdējusi, ne lasījusi, un lasīja viņš arī patīkami izteiksmīgi. bet man ir aizdomas, ka patiesībā tas ir saistīts ar faktu, ka viņš vienkārši ir ekstra talantēts. jo jāatzīst, ka tas, ko viņš tur lasīja kalāčos, bija iespaidojošāk nekā iepriekš ar sajūsmu minētā kolēģa jāņa grāmatas atklāšana. man ļoti patīk 'virve' un es zinu, ka tur viss ir quality stuff, bet tas neatstāja mani ar atkārušos žokli. varbūt tāpēc, ka tas nebija pārsteigums, var jau būt, bet man vienalga, man patīk sajūsma. tagad es gaidīšu, vai viņš pildīs solījumu man atsūtīt vēl kaut ko, un tad varēs redzēt, kā mainīsies vai nemainīsies mans viedoklis par šīs persōnas dzeju.

tikai žēl gan, ka šogad uz pasākumu nebija atnācis foršais suns no pagājušā gada.