FB pie raksta par to, kā randiņošana visiem ir sarežģīta, bet jo sevišķi izaicinoša neurodivergent cilvēkiem, izcili pārlasījos kādā komentārā:

"it's not ok to have a love life"

"politiķi bja sabijušies". OMG. nu gan arguments.

izlasīju, ka reklamē darbnīcu "būvē pats savu kapsētas ceļu", bet izrādījās, ka es esmu kļūdījusies, un runa ir par karjeras ceļu

kā šovakar "pirms gulētiešanas" iesāku, lai drusciņ palasītu, tā arī nespēju apstāties un izrāvu cauri vienā piegājienā. kaut kas tur bija tāds bezgalīgi skaists un arī sirdi plosošs tajā visā tuvošanās un atsvešināšanās paradoksā, ko rada iespēja sarunāties.

kad pelnufeja, atnesot no aptiekas degunā pūšamo, saka, ka "tu tiešām izskaties slikti", tad var zināt, ka laikam patiesi esi pieklājīgi slims :D

ja vien es nesadzeros pulverīšus un nesapūšu degunā aerosolu, man visu laiku tek deguns, tik intensīvi, ka tad, ja tas nebūtu kaitinoši, tas būtu riktīgi smieklīgi

"A process cannot be understood by stopping it. Understanding must move with the flow of the process, must join and flow with it."

Poll #21461 vecums
Open to: All, results viewable to: All

vai citi biežāk padomā, ka

Poll #21460 vecums
Open to: All, results viewable to: All

vai tev labāk patīk, ja citi padomā, ka

vakar, braucot mājās, mēģināju A. pateikt, ka pēc pēdējās nedēļas mani [darba kontekstā] maz kas vairs var pārsteigt. viņa nesadzirdēja, jautāja, kas ar tām maskām, un es, kad mēģināju atkārtot otrreiz, lēnāk un skaidrāk, nejauši pateicu "mani maz kas vairs var pārspēt"

trijos es tomēr cerēju būt jau gultā. nu, nekas, citreiz

varētu dibināt dusmu darba grupu

bļudas bļoda

viss, absolūti viss šodien traucē.

bet vismaz brokastīs sev izcepu mini siera kūku (labi, patiesībā gribēju aizvest kolēģim vakardienas dzimšanas dienā un nolēmu cept divas, vienu sev - taču viņš atcēla klātienes tikšanos, jo apslimis)

brīdī, kad beidzot biju gatava doties mājup no biroja, sāka gāzt lietus. drusku par traku, lai vienkārši sēstos un brauktu. aizbraucu tik un tā.

augsta kabacitāte

toties aizvakar vecrīgā redzēju tādu vīrieti, kuram bija džinsu josta, uz kuras no metāla kniedēm veidots uzraksts "Jesus loves (..)" pēdējo vārdu neredzēju.

gandrīz visu ceļu mājup domāju, ka būtu forši, ja tur būtu kaut kas interesants, piemēram, "Jesus loves pizza" vai "Jesus loves racoons". varbūt tur bija "Jesus loves jeans".

There is an inn, that you cannot find on your own. You must stumble across it on a misty street, late at night, lost and uncertain in a strange city.

The door has a wheel on it, but the sign bears no name. If you find the place and wander inside, you’ll meet a young man behind the bar. He has no name. He cannot tell it to you, should he want to—it’s been taken from him. But he’ll know you, as he knows everyone who enters the inn. He’ll listen to everything you want to tell him—and you will want to talk to him. And if you ask him for a story, he’ll share one. Like he shared with me. I will now share it with you.

This story, is a meaningless one. You must not search for a moral. It isn’t that kind of story, you see. It’s the other kind of story.

This story, is called ( ‘The Dog and the Dragon.’ )