šis un citi līdzīgi raksti mani mulsina, jo es nekādi nevaru saprast dažas lietas. tiek apgalvots, ka visiem ir kaut kāds ģenētisks setpoint svaram, un dažādos avotos parādās dažāda informācija, cik plašas ir tā robežas (parasti ~5-7kg, reizēm vēl mazāk, reizēm vairāk). lielākoties tiek norādīts uz faktu, ka setpoint nekādi nevar mainīt, un, pat ja izdodas "nomest lieko svaru", 3-5 gadu laikā būsi atpakaļ sākumpunktā vai pat ar uzviju. re, pāris citāti:

Any significant caloric restriction will result in initial weight loss for virtually all bodies. However, studies show remarkable similarity and the data is impressive, Garner and Wooley explained, indicating homeostatic metabolic adjustments to return body weights to their genetically-determined setpoint range as normal for each individual, and that this body weight defense occurs in 'obese' and 'nonobese'. Even short-term caloric restrictions result in rather dramatic metabolic adjustments (as much as a four-fold increase in metabolic efficiency) to preserve the body’s normal state. This phenomenon appears to explain why restrained eaters eating less actually weigh more than those with unrestrained eating styles.
(..)
With these biological forces at work, not surprisingly, weight loss studies see weight regain over time, even while calories continue to be restricted, and that to keep weight off or continue losing weight, increasingly severe caloric restrictions are required, incompatible with optimal nutritional health or wellbeing. [The ability for a naturally lean person to lose and gain 10-15 pounds comparatively easily, does not mean a naturally obese person can step and repeat that ten times to lose 100.]
(..)
What types of weight loss interventions offer ‘successful’ long-term outcomes? None.

nekur gan tas netiek skaļi pateikts, bet tomēr lielākoties šādos pētījumos/rakstos runa ir par par cilvēkiem, kas klasificējas kā obese, lai gan, kā jau citātos arī norādīts, tas pats esot spēkā arī ne-obese cilvēkiem. mērķis, protams, labs un skaidrs, pārstāt stigmatizēt resnumu un nepatieso pieņēmumu, ka visi cilvēki ar lieko svaru vienkārši pārāk daudz ēd un pārāk maz sporto, un, galu galā, nonākt pie "health at every size" un pozitīva ķermeniskā paštēla visādiem cilvēkiem.

un tomēr, arī tādos rakstos parādās mistiskie "naturally lean" cilvēki, kas spēj vēsā mierā tur tos pāris kilogramus nomest jebbkurā laikā (uz mūžīgiem laikiem?). un neviens nenoliedz, ka praktiski jebkuru cilvēku, pietiekami agresīvi cenšoties, var vismaz kaut cik uzbarot (dokumentālā filma), un pēc tam atgriezt tievākā stāvoklī - cilvēku svars taču visādu apstākļu dēļ mēdz mainīties gan uz vienu, gan otru pusi, un tak jau arī ilgtermiņā, vismaz tā šķiet.

tas, par ko es ar visu šo jūtos samulsusi, īsi būtu noformulējams apmēram šādi - kā tad cilvēks var zināt, kur ir viņa setpoint? vai šis nozīmē, ka reāli nav vērts cerēt uz jebkādu ilgtermiņa izmaiņu iespējamību savā ķermenī, ja nu tā ir gadījies, ka neesi viens no tiem naturally lean/slim people? (un tiešām mēdz būt grūti saprast, kas tiek domāts ar "slim people", jo visādos fat activist blogos mani, piemēram, noliktu kā nepietiekami resnu, lai būtu "viena no viņiem", kamēr filmu, reklāmu utt realitātē es esmu pārāk ne-tieva, lai drīkstētu justies apmierināta ar savu ķermeni, un gan jau, ka pilna pasaule ar tādiem, kā es)
nevar taču būt, ka, ja nu vienreiz esi iedzīvojies riepā, tas ir tavs liktens uz mūžīgiem laikiem, bet neviens nekur īsti nedod norādes uz to, kā zināt, kas ir "tikai riepa", ko var cerēt kaut kā mainīt, un kas ir ķermeņa tips.

šķiet, ka tas virziens, kādā šāda veida raksti cilvēkus mēģina bīdīt, nav ko pūlēties mainīt izskatu, maini attieksmi. bet vai tiešām viss ir tik vienkārši un bezcerīgi, apmēram - ja neizskaties tā, kā gribi, labāk sāc ar to samierināties, jo nav absolūti nekā, ko var mainīt? kaut kā liekas, ka tas arī ir tikpat ekstrēms (un tāpēc uzreiz šķiet šaubīgs) pieņēmums kā tas, ka visu var mainīt un jebkurš superresns cilvēks var vienkārši izlīst no sava "fat suit" ar pietiekamu piepūli. ir skaidrs, ka ļoti liela daļa visādu diētu un resnuma pētījumu, kas apgalvo, ka visu, visu, visu var mainīt, ir "tievuma industrijas" augļi, ieinteresēti tajā, lai cilvēki tērē naudu, mēģinot iegūt rezultātu, ko viņiem piedāvā, visos iespējamajos veidos, sākot ar veselīgajām opcijām kā sporta klubu abonamenti, beidzot ar visādām shady diet pills. bet arī tādam "pilnīgi neko nevar darīt" piegājienam ir noteikti savs ekonõmiskais labums. kaut vai visādas pašmīlestības rokasgrāmatas, plus-sized drēbes un neveselīga pārtika, kuru cilvēki baidītos pirkt, ja neieviestu jaunu resnuma izcelsmes un (ne)kontrolējamības paradigmu. un tas nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka šāda veida pētījumi parādās tieši tad, kad resno cilvēku ir, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk.

tas laikam ir lāsts, ar ko jāsamierinās visiem, kas kaut cik pazīstami ar sociālām zinātnēm, konstanta apziņa, ka visas zināšanas, arī zinātne, ir sociālu aspektu piesātinātas, there's agendas and biases everywhere, un nav nemaz pārāk grūti uzdizainēt pētījumu, kas apstiprina vai noliedz vajadzīgo (pat (un, iespējams, visbiežāk) netīšām! vienkārši uzdodot konkrēta veida jautājumus, kas izriet no konkrēta pozicionējuma laukā), saglabājot pietiekami lielu devu akadēmiskas uzticamības. bet tad kā lai saprot, cik daudz visur kur ir politikas un kam var uzticēties.

un ar šo visu es pat laikam neko īpaši necenšos pateikt, vienkārši izpaust savu mulsumu.

katrā ziņā, piemēram, mammai, kad viņa kārtējo reizi apgalvo, ka viņai "vispār jau nu nevajadzētu ēst" es tomēr nespēju, acīs skatoties, pateikt, ka vispār neko nav iespējams mainīt un nekad viņa tos savus ciknutur kilogramus nezaudēs ilgtermiņā - bet arī laipni piekrist, ka, tiešām, nav ko ēst, un nepaust savu sašutumu par tādu pieeju es nevaru. njā.