šonakt viens no sapņiem bija tāds "cibisks" un diezgan ļoti murgs - sapnī pamodos savā dzīvoklī pēc it kā trakas ballītes, un praktiski neko neatcerējos. neviena no manām lampām nestrādāja normāli, dažas vispār nespīdēja, citas izstaroja tik vāju apgaismojumu, ka mana dzīvojamā istaba izskatījās pelēka un nemīlīga (kāda tā, manuprāt, nekad neizskatās!), kopā ar mani tur bija ļoti priecīga un ķiķinoša pelnufeja un echolalia, kurai puslīdz steidzami bija jābrauc uz darbu imantā, kā arī ilze, kura meklēja drēbes, ko uzvilkt augustam (kurš laikam arī bija ciemos, tikai neparādījās) manā skapī, kurā bija šausmīgi daudz bērnu drēbju, beigās atradām foršu zaļu vilnas džemperi un viņa brauca prom. mēģināju no cilvēkiem noskaidrot, kas ir tas, ko es neatceros, jo pamazām atausa atmiņā dažādi fragmenti, piemēram, ka ballītes laikā atbraucis kāds vīrietis un piedāvājis man steidzami tulkot 100 lpp. no kādas fantasy grāmatas, kura atstāta man uz galda, bet uz galda, protams, bija daudz fantasy grāmatu, un es nekādi nevarēju uzzināt, kura tieši no tām man jātulko, nevarēju arī saprast, kā to apvienošu ar esejas rakstīšanu. pelnufeja, kad es šausminājos par to, ka neko neatceros un kas tagad būs, teica, ka "vismaz tu ļoti forši piedzēries". tad sāku pārmeklēt datōru un telefōnu, un viss izrādījās pavisam traki, es biju no dažādiem svešiem cilvēkiem telefōnā saņēmusi dīvainus fotō, kur cilvēki izskatījās dīvaini saģērbušies un sakrāsojušies, un stāvēja jocīgās pōzās, kāds "guntis" bija man atsūtījis īsziņu par dzejoļiem, no kā es uzzināju, ka ballītes karstumā esmu webcameras priekšā lasījusi dzejoļus kaut kādam(iem?) svešam(iem?) cilvēkam(iem?), un vēl izrādījās, ka nakts vidū esmu sūtījusi bernards īsziņu ar aicinājumu pievienoties ballītei, kas, lieki teikt, saņēmusi pienācīgi niknu un noraidošu atbildi. tad atbrauca ļoti uztraucies ronalds briedis un aizveda gan echolalia gan dažas fantasy grāmatas, es izgāju uz ielas, kura bija pārsteidzoši tukša, un tad pēkšņi pār mani nāca atklāsme, ka naktī ballītes laikā ir notikusi zombiju apokalipse, atcerējos, kā esmu pavadījusi viesus uz transportu, ielas bijušas pilnas ar takšiem, kuri nestājas, un spiedzošas sievietes vicinājušas apkārt savus bērnus, cerībā, ka kāds transporta līdzeklis par viņām iežēlosies. tas arī paskaidroja telefōnā saņemtās bildes ar jocīgi uzkrāsotajiem cilvēkiem - tie bija zombiji.

visu sapni es biju bēdīga un kļuvu tikai arvien bēdīgāka līdz ar katru jauno uzzināto lietu, jo katra no tām arī likās arvien briesmīgāka, līdz tam brīdim, kad uzzināju, ka ir notikusi tā zombiju apokalipse, tad viss uzreiz likās maznozīmīgs.