Ļoti bēdīgi ir tas, ka rakstot bieži izvēlos tādu izteiksmes formu, kas veicina pretēju reakciju, nekā ceru sagaidīt. Es to droši vien nekādi citādi nebūtu spējusi pamanīt, bet fakts ir tāds, ka, ja manā dzīvē noris kaut kas grūts un smags, bet man par to ir sajūta, ka noteikti tikšu galā un ir iespējams visu atrisināt, un, ja es par notiekošo kaut ko uzrakstu, tad nereti saņemu komentārus "pai pai", "nabadzīte", "lācītis". Tas vienmēr ir ļoti iepriecinoši, ka kādam rūp, kā es jūtos un liekas svarīgi pateikt kaut ko mīļu un mierinošu, bet tajos gadījumos es bieži nodomāju: "Vai tas tiešām skanēja tik bēdīgi/smagi/grūti?"
Tas, kas man nav saprotams, ir, ko tieši es izmainu valodā, izteiksmes veidā brīžos, kad jūtos absolūti nelaimīga, nožēlojama, pārgurusi un nemīlama un kad "pai pai" kļuvis par neaizstājamu nepieciešamību, jo tad praktiski nekad nesaņemu līdzjūtīgus komentārus.
Vienīgais, kas nāk prātā - laikam tajos ļoti grūtajos brīžos ieraksti kļūst abstraktāki, nekonkrēti. Tur trūkst kaut kādu situāciju aprakstošu detaļu, jo parasti tām sajūtām nav tāda ārēja cēloņa, ko viegli varētu izskaidrot ir noticis tas un tas formā. Un tad varbūt viss izklausās pēc kaut kādas pasūdīgas bla, bla literatūras, un kurš tad jūt līdzi literātiem, kuriem aizlaidusies mūza (jo īpaši pēdējā laikā, haha), vai ne?
Lai nu kā, galvenais jautājums, kas nodarbina manu prātu, ir - kā lai iemācās negaidīt reakciju? Kā lai iemācās būt pašpietiekamam arī lielās sāpēs un bēdās?
Varbūt vienkārši tie "pai pai", kas pavisam negaidīti saņemti vieglākos brīžos, ir jāpietaupa, jānoglabā sirdī, lai tos atkal varētu izcelt gaismā grūtajos brīžos, kad starp mani un visu pārējo pasauli izaudzis milzīgs mūris.

Sapņoju par to mirkli, kad varēšu atviegloti nopūsties "labs darbiņš, kas padarīts", domājot par sevis iepazīšanu un pilnveidošanu. Ja tādu mirkli ir iespējams piedzīvot, tas droši vien nozīmētu, ka jāmirst nost, jo ko tad tāds gatavs cilvēks uz zemes vēl varētu pasākt. Man gan pret to nebūtu iebildumu - kad viss ir padarīts, drīkst taču doties pelnītā atpūtā.

Ceļš ir vienmuļš un vientuļš un nasta smaga, bet apstāties arī nav nekādas vēlmes.

Šodienas jaunatklājums - Vásáry André. Skaņa, balss, kas uz mani atstāj nebijušu iespaidu. Vienlaikus rauj vaļā un ver ciet. Šķiet, ka, par daudz klausoties, varētu nosalt.

Salna.

Tad, kad klausos man tīkamu krievu mūziku, man vienmēr liekas, ka valodas skanējums ir ļoti interesants un skaists. Bet, ja skan mūzika, kas man liekas pliekana un tukša, tad teksts krievu valodā to padara manām ausīm vēl neciešamāku.

Mani ļoti aizkaitina, ja teikums tiek iesākts ar vārdu "piekritīsiet". Tad man gribas uzreiz, nenoklausoties līdz galam, iesaukties: "Nepiekrītu!"
Piekritīsiet, ka jāļauj cilvēkiem pašiem izlemt, kam viņi piekrīt vai nepiekrīt. :)

Vai, aplūkojot pavisam miermīlīga paskata sievieti tramvajā, arī jums gadās iedomāties, ka viņa varbūt ir kanibāls?

Šodiena ir bijusi absolūti apburoša un dziedinoša. Pirms neilga laika domāju par to, ka man gribas aizbraukt uz kādu mazpilsētu, un Dievam jau divreiz nav jāsaka - pavisam drīz saņēmu uzaicinājumu aizbraukt ciemos uz Dobeli. Tad nu šodien ciemojos tur. Visa diena izvērtās par garu pastaigu ar divām mazām tējas pauzēm, un tas bija tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs. Pārbraucu mājās pavisam nogurusi un laimīga. Vispār tam būtu bijis jābūt tādam braucienam, kur dāvanas gādāju un vedu es, bet iegrozījās kaut kā pavisam otrādi, un esmu tikusi pie fantastiski skaistas rokassprādzes un Zenit fotoaparāta (kura lietošanā gan man droši vien vajadzēs atrast kādu konsultantu, bet entuziasms, protams, vislielākais).
Un tātad tā nebūtu es, ja šeit nepadižotos.
( Rokassprādze. )

Mūs no tiesas atbruņo uzskats, ka mūsu dzīve visu pirmām kārtām ir mūsu vecāku dzīves noslēdzošais fragments, kas uzticēts mūsu gādībai. It kā viņi kādā noguruma brīdī būtu mums uzticējuši pienākumu kādu laiciņu paturēt rokās šo epilogu, kas viņiem ir tik dārgs - un tiek gaidīts, ka mēs agrāk vai vēlāk to viņiem atdosim atpakaļ sveiku un veselu. Tad viņi to varētu atlikt vietā, izveidojot savas pabeigtās dzīves apaļumu. Taču saviem nogurušajiem tēviem, kas mums uzticējušies, mēs atdodam šķembu asās malas, priekšmetus, kas izsprukuši no rokām. Šī izgāšanās ir tik apstulbinoša un neapturama, ka mēs neatrodam ne laiku, lai apdomātos, ne gaismu, lai saceltos. Tikai vainas trulo sastingumu. Tāpēc dzīve atkal piederēs mums vienīgi tad, kad jau būs par vēlu.

(c)Alesandro Bariko, "Emava"

Šodien uzvarēju pati sevi.
Iesoļoju 114. kabinetā, lai darītu zināmu, ka man ir nepieciešami divi rentgeni. Nepagūstu ne labdien pateikt, kad, norādot uz manās rokās esošo nosūtījumu, man uzbrēc, lai dodu vienreiz šurp. Apskatījusi nosūtījumu, dāma saka, ka varēs veikt tikai vienu rentgenu. Apjautājos, kā tad tā, man norāda uz ierāmētu lapeli un uzbrēc, vai tad es lasīt neprotu. Izlasu tekstu, tur taisni tas pats, ko man reģistratūrā jau izstāstījuši - ka mēnesī tikai viens izmeklējums ir par Valsts līdzekļiem. Laipni atbildu, ka tas man ir zināms un par otru grasos maksāt pati. Tad mani rupji izdzen no kabineta, lai nerādos, kamēr nav samaksāts.
Kāpjot uz 3. stāvu, lai samaksātu, pie sevis prātoju, ka te ir iespēja nopietni izplūkāties, jau noskaņojos uz kašķi, lai nemaz nedomā, ka mani varēs izmantot par kaut kādu kājslauķi. Uzkāpusi augšā, pārdomāju visu vēlreiz un tomēr nolemju - kad iešu atpakaļ, būšu pats laipnības paraugs.
Dāma kabinetā, protams, tāda pati, kā bijusi. Nogaidu, kad viņa apklusīs, noskaitījusi pirmās ērcīgās piezīmes par visu, ko, tikai ieejot kabinetā, jau esmu izdarījusi nepareizi, un, sirsnīgi smaidot, saku: "Sveiki vēlreiz!" un pasniedzu nepieciešamos papīrus. Papīru kalnā iejucis viens čeks, ko viņa nevis mēģina atrast, bet uzrūc, ka es neesot to iedevusi. Laipni paskaidroju, ka, lūk, starp to un to papīru tam noteikti vajadzētu atrasties, un tur, protams, tas arī atrodas. Jau sāku just, ka tonis kļūst mazlietiņ pielaidīgāks. Ejot jau uz pašu izmeklējumu, ik pa laikam kaut ko pārjautāju, cik man tur jāizģērbjas un tamlīdzīgi, un sirsnīgi saku paldies par katru atbildi, kas izteikta tādā "ko piesējies, kā vari nezināt" tonī, līdz pamanu, ka mani jautājumi tiek uztverti arvien vēlīgāk, un atbildes sāk nākt skaidras un saprotamas. Izmeklējumu laikā jau pavisam atmaigusi, līdz beigās uz manu "paldies" atbild ar pavisam siltu un jauku "lūdzu". Apģērbusies un izgājusi ārā no mazās ģērbtuves, samanīju, ka ar nākošo pacientu saruna dāmai vedas jau pavisam raiti. Kad pateicu "uz redzēšanos", man ļoti sirsnīgi atbildēja "visu labu!"
Pēc tam, ejot pa ielu, jutos baigais varonis un varbūt vēl dažiem pacientiem, kuri nāca pēc manis, atvieglojusi apmeklējumu. Jo, nu, šis tiešām bija ciets rieksts, citreiz cilvēki atmaigst, tikko sajutuši laipnību, bet te vajadzēja pacietīgi noturēt sevī neapsīkstošu cilvēkmīlestību līdz pat vizītes beigām. Pirmoreiz dzīvē sajutu, ka mani rupja attieksme neizbiedē. Agrāk es pūlētos neko nejautāt un nepateikt nevienu lieku "paldies", jo taču nevar zināt, kas cilvēkus var uzvilkt. Bet bieži ārsti, paši nepateikuši, kas jādara, sapīkst tieši no tā, ka tas kaut kas nav izdarīts, tā kā neuzdodot liekus jautājumus, tāpat pārsvarā neizdodas novērst aizkaitinājumu.
Secinājumi, tātad. Es mierīgi būtu varējusi uzsākt konfliktu, tagad man tam pietiktu dūšas. Teorētiski pastāv iespēja, ka tādējādi es būtu varējusi pat ātrāk novērst to, ka pret mani atļaujas izturēties, kā ienāk prātā. Bet diez vai es būtu panākusi, ka no manis atvadās ar smaidu un ka cilvēks vispār izskatās krietni labvēlīgāk noskaņots un draudzīgāks. Pārnākusi mājās es, iespējams, ierakstītu te nevis šādu ierakstu, bet gan: "Tur neejiet, tur strādā pats nelabais!"
Šodienas kopsavilkums - esmu pasauli padarījusi par mazmazlietiņ labāku vietu, un manu degunu un vaigus rotā pirmais iedegums.

Absurda dzīves vide, kas veidota no apspiestām sāpēm un dienišķās cenzūras. Bet mēs nevaram saredzēt, cik tas ir absurdi, jo gluži kā purva rāpuļi pazīstam tikai šo pasauli, un purvs ir mūsu normalitāte. Tāpēc mēs spējam metabolizēt neiedomājami lielas nelaimīguma devas, maldīgi noturot tās par pienācīgo lietu kārtību: mūs neskar aizdomas, ka tās slēpj dziedējamas brūces un saaudzējamus lūzumus.

(c)Alesandro Bariko, "Emava"

Kā allaž - pārāk precīzs.
(Bariko lasa mani nevis es viņu.)

Jūtos saķēpāta, sašvīkāta, saņurcīta. Es varu tikai censties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas un lūgt spēku un palīdzību Dievam, it kā aplinkus risināt to, kā jūtos, jo ar pašu sajūtu neko izdarīt nevar - tā nav izrunājama, izanalizējama vai kā citādi izstrādājama ārā. Var tikai paļauties uz Dievu, ka ar laiku viņš apžēlosies.

Sūdzos mīļajam, ka reizēm ir tik grūti cīnīties ar augstprātības grēku. Šad tad, kad nonāku pie kādas personīgās atklāsmes, jūtos kā jaunu velosipēdu izgudrojusi, gribas izriezt krūtis un lepni staigāt apkārt, visiem stāstot "re, kāda es varena, kā es izdomāju", un tajā visā reizēm parādās kaut kāda uzpūsta pārākuma sajūta. Tad saku vīrietim: "Jā, un tad man nāk virsū tādas domas, ka esmu augstāka par citiem, es tā negribu." Un viņš atbild: "Bet tu jau arī esi augstāka, mēs taču 11. stāvā dzīvojam."

Interesanti, vai visiem cilvēkiem ir tik maz skaidrs, kā viņus redz citi, cik maz skaidrs tas ir man. Šoreiz es nedomāju vizuālo tēlu, bet gan būtību. Ja man apkārt esošajiem cilvēkiem lūgtu nosaukt trīs īpašības, kas, viņuprāt, mani raksturo, man nebūtu ne jausmas, kuras katrs izvēlētos.
Tāpat es dzīvoju ilūzijās, ka par mani nebaumo. Bet tas taču nav iespējams, vai ne? Vai arī ir iespējams? Kopš skolas laikiem man nav nācies dzirdēt: "Zini, par tevi runā to un to." Gandrīz nomainīta realitāte. Bet kaut kādā ziņā, mazāk saskaroties ar citu viedokļiem, ir grūtāk saprast, kāda es patiešām esmu. Un tad atliek sev pašai piedēvēt visas īpašības vienu pēc otras, un tad ieklausīties sevī - ir vai nav, es tā jūtos vai nē. No otras puses - apkārtējo viedoklis var būt arī graujošs, ja tam notici uzreiz un nešauboties. Kaut vai tie paši neskaitāmie piemēri, kā cilvēki gadiem pārstrādā un mēģina tikt pāri vecāku iestrādātajām programmām "tu esi tāds", kas nereti objektīvajai realitātei nav pat klāt stāvējušas. Pilna pasaule ar obsesīvi kompulsīvajiem, kuri nekad neko nemāk izdarīt pareizi un narcistiskajiem, kuri, savukārt, rīkojas pareizi vienmēr.
Varētu jau likties mierā un nelikties zinis, kas es esmu, kas un kādi ir citi, bet tas ir mans ceļš uz mieru - izpētīt, sasniegt tik lielu izpratni par pasaules kartību, cik vien atsevišķam indivīdam iespējams. Daži apgalvo, ka mazākās vienībās tas pats kosmoss vien ir ietverts, tāpēc es vispirmām kārtām sāku ar sevis un savas sētas izpēti. Ceru, ka tas nav galīgi garām un neattapšos pretējā bedrē savam nelaiķa vectētiņam, kurš par visām varītēm gribēja izglābt visu pasauli uzreiz un ne īpaši daudz uzmanības pievērsa sev pašam un savai sētai. Ne mazums rūgtuma tādā veidā tika producēts.

Nekad iepriekš neesmu bijusi tik tālu no mijiedarbošanās ar citiem cilvēkiem kā šobrīd. Agrāk tāds stāvoklis mani padarītu panisku un izmisušu. Bet, jā, agrāk tas droši vien nekad arī netiktu pieļauts. Netika pieļauts.
Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par vientuļnieci, bet tāds uzskats ir bijis ļoti maldīgs, es esmu bijusi visnotaļ atkarīga no komunikācijas. Tagad, kad vairāk saredzu sevi kā bara dzīvnieku (kaut gan ne gluži bara, jo man vislabāk patīk un ir nepieciešama viens-pret-viens komunikācija), šķiet, ka neviļus arvien biežāk izvēlos laiku pavadīt vienatnē. Teorija ar praksi joprojām buksē, bet pēc būtības jau arī nav svarīgi, kā cilvēks sevi definē, kamēr greizā pašuztvere nesāk radīt problēmas. Man vienkārši ļoti patīk sevi iztaujāt, testēt un vērtēt - saprast, kas lācītim vēderā.
Varbūt palēnītēm kļūstu par normālu cilvēku, kurš spēj, prot un vēlas šad tad komunicēt ar citiem un šad tad pabūt vienatnē ar sevi. Tas laikam skaitās veselīgi.

Pēdējā laika jaukākais mirklis bija tad, kad meitenīte, kuru mēdzu pieskatīt, pēcpusdienā man jautāja: "Kāpēc mamma vienmēr tik agri nāk mājās?" Jo īpaši pēc tam, kad viņa mani ir redzējusi absolūti drūmos periodos, bijusi acīmredzami pārgurusi no mana noguruma un depresivitātes un mammu vakaros gaidījusi kā pestītāju. Varbūt kinderolas spēj izdzēst visas ne pārāk jaukās atmiņas. Varbūt man kādu nopirkt arī sev pašai.

Ļoti bieži sajūtu smaržas un garšas halucinācijas. Pirms pāris dienām pēkšņi sajutu svaiga rabarbera garšu un smaržu. Neatceros, kad pēdējoreiz būtu grauzusi rabarberu. Tad rabarbera klātbūtnes efekts kļuva arvien spilgtāks, un es pie pirkstu galiem sajutu tā lapu un kāta faktūras. Šobrīd pavisam skaidri sasmaržoju skābētus gurķus, jau par ilgu pastāvējušus - it kā tepat, līdzās atrastos ar tiem pilna atvērta burka. Lēnām attīstās arī to garša mutē, bet no tās atvairos visiem spēkiem.

Šeit piepeši ir pavisam citāda gaisma. Tāda, kas atgādina mājasdarbu pildīšanu ziemas vakaros, Liepājā. Vairākas reizes pārjautāju mīļajam, vai, kamēr es mazgājos, nav nomainījis spuldzi, visas reizes viņš atbild noraidoši.
Mēness rotaļājas upes sīkajos viļņos, un tikai nupat sāk šķist mazliet saguris.
Man arī būtu jābūt sagurušai, migā un miegā, bet vajag taču vēl pabakstīties pa internetu, vēl mazliet piestrādāt pie tā, lai rīts būtu, cik iespējams, mokošs un nepatīkams.

Man tagad ir skaistākā ciba Cibā, un es pasmaidu ikreiz, kad kādu dziesmu atskaņoju 7439. reizi vienas dienas laikā, pirms tam vēlīgi nomurminot pie sevis: "Nu, lai jau padzied!"

Un tagad, vakarpusē, man sāp kakls, jo visu dienu esmu dziedājusi.

Nupat atkodu kādu savu psiholoģisko mehānismu. Agrāk vairāk klausījos mūziku, ko izpilda vīrieši, gandrīz nevarēju nosaukt nevienu sievieti izpildītāju, kas man ļoti patiktu. Tagad tieši otrādi - 95% no mūzikas, ko klausos, izpilda sievietes. Tad nu prātoju, kā tas tā ir mainījies, un nonācu pie secinājumiem, ka agrāk es mūzikā meklēju savu ideālo vīrieti. Esmu bijusi iemīlējusies neskaitāmos mūziķos, kādu laiku pat ap kaklu nēsāju atveramu sirds formas kuloniņu, kur vienā pusē mana, otrā - Villes Valo bilde. Tagad, kad man blakus ir vīrietis, kurš ir tik piemērots man, cik vien iespējams, rūpīgs, mīļš un gādīgs, un kuru es spēju novērtēt ar katru dienu arvien vairāk, man vairs nav nepieciešamības meklēt ideālo vīrieti starp mūziķiem vai citiem pietiekami tāliem - ar drošu distanci, ka šis jau nu gan mani neaptīs ap pirkstu un nepiečakarēs.
Šobrīd es arī daudz vairāk koncentrējos uz sievišķīgumu sevī un tā attīstīšanu - tas nenotiek gluži apzināti, tomēr jūtu sevī mostamies sievieti daudz intensīvāk nekā jebkad agrāk. Un varbūt tāpēc arī tā mūzika - kā neapzināta sievietes būtības izpēte, iepazīšana un saprašana - manī tas ir vai tā nav, vai es to atpazīstu un atrodu sevī. Varbūt tā ir skatīšanās vairāk iekšup un vērtības meklēšana sevī pašā kā cilvēkā - sievietē, kura pati par sevi ir vērtība, nevis kura pie vērtības tiek, pateicoties kādam, kurš viņu mīl vai kuru mīl viņa. Šis viss gan droši vien manī sācis raisīties, pateicoties terapeitei, kura jau kopš mūsu pirmajām tikšanās reizēm allaž uzsver, ka esmu pieaugusi sieviete, ne vairs bērns. Bet tikai nupat, pēdējā laikā, man pašai sāk šķist, ka laikam jau viņai ir taisnība. Agrāk man likās, ka, ja kādu dienu attapšos viņai piekrītam, viss būs beidzies, apstājies. Bet sajūta ir pavisam pretēja - ka tikai tagad es patiešām sāku tikt klāt sev, savai būtībai, un varu mēģināt atmest lomas, kad esmu tikai ar sevi. Būt kontaktā ar savām patiesajām sajūtām un pati lemt, ko ar tām darīt, neļaut lemt citiem manā vietā, kas kaut kādā ziņā vienmēr ir bijis ērti. Bet varbūt ne gluži tik potenciāli laimīgi man pašai.

Sapņos sēroju. Nomodā, iespējams, arī, bet nomodā viss ir tik neviennozīmīgs. Vienīgi ne ķermenis - bezspēks mani liec, viss sāp un sūrst. Šobrīd es neesmu piemērota, paredzēta virzībai. Tikai gulēt šeit, saules nogurdinātajā istabā, starp kaķiem un lapsenēm. Gulēt un sērot varbūt.

- Vai jūs domājat, ka biju skaista?
Viņš smaidīdams pamāja.
- Bet kā jūs to varat zināt? - viņa jautāja. - Ja sastopat pūķi, kas apēdis gulbi, vai spriežat par pēdējo pēc tām pāris spalviņām, kas palikušas pie pūķa mutes? Šis krunkainais ķermenis nav nekas cits kā pūķis. Un tas apēdis balto gulbi. Kur tas laiks, kopš tā vairs nav. Es pat nespēju atcerēties, kāds šis gulbis izskatījās. Bet es to sajūtu. Kaut kur manī tas vēl ir dzīvs, nav pazaudējis ne spalviņas.

(c)Rejs Bredberijs, "Pieneņu vīns"

Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.
Atkl. 2:10

(c)Karina Marandjian

Interesanti, ka iedvesma pildīt dažādus testus internetā parādās periodos, kuros šķiet, ka nav īsti, kam pastāstīt par visām bēdām un skumjām. Testi (jo īpaši tie, kuru rezultāti nepieciešami visādiem pētījumiem) rada sajūtu, ka pretī tiešām apsēdies kāds, kurš ļoti grib zināt un uzklausīt visu, kas tev varētu būt sakāms.

Manas personības pašnovērtējums apzinātā un neapzinātā līmenī.


Brūnais - apzinātais, baltais - neapzinātais.

Vismaz emocionālā stabilitāte zemapziņā rādās lielāka, nekā to iedomājos esam, bet no visa cita secinu, ka apziņā sevi visai pārvērtēju. Plāns gan ir tos stabiņus izlīdzināt, nevis kļūstot patiesi atvērtākai, apzinīgākai un labvēlīgākai, bet gan beigt sev izlikties, ka savā dziļākajā būtībā tāda esmu. :)

(Kaut gan, nevar jau sūdzēties - labvēlīgumam un emocionālajai stabilitātei tomēr ir abi augstākie rezultāti neapzinātā pašnovērtējuma variantā.)

Parasta gaisma.

Nespēju atgūties - vakardienas murgs neiziet no prāta. Dusmas, bezspēcība, provokācijas, agresija, bailes un atsvešinātība. Sapnis, kas it kā visu uzspridzinājis, un sprādziena putekļi turpina lēnītēm sijāties man pāri, un es baidos, ka tie mani apraks pavisam.

Vakarpusē biju nolikusies pasnaust. Jauko, tukšo miedziņu nomainīja sapņi, bet sapņus - murgi, no kuriem drīz modos izbijusies un nogurusi.
Bet vienmēr satraucošākais ir, ja sapņi izrādījušies pravietiski. Labi, ka realitāte reti ir tik dramatiska, vismaz ne ārēji.

Sapņa noslēgumā lūkojos uz citplanētiešu kuģi - tas neilgā laika posmā parādās jau otrreiz. (Nu, lūk, un tā vienmēr - tiklīdz atkod, kāpēc kāds elements sapņos atkārtojas, vietā nāk cits.) Izdomājos no visiem galiem, par dažiem variantiem pat ļoti sāku satraukties (no sērijas - vai tiešām atkal!?), un nolēmu paskatīties, kā tad tādas lietas skaidro vispārīgi.

While many alien abductions have been reported in dreams a UFO is a symbol of the universe in that your subconscious mind is focused upon trying to reach the higher self. Seeing the UFO drifting in the sky means that their is something in your life where you are trying to create a hybrid between your emotions and feelings of being level headed - is in the process of being tested.

If the UFO was not round but any other shape then this dream often suggests that you are going to release some potential in your life in the near future. If the UFO was a bright white light then this is a spiritual symbol - to develop you spiritually.

Kopēts no šejienes.

Man der, izlikšos, ka visam ticu. :)

Savulaik galvā esmu sacerējusi neskaitāmas pirmsnāves vēstules. Laikā, kad plānoju pašnāvību, biju pat sastādījusi sarakstu ar cilvēkiem, kuriem jāuzraksta obligāti. Tā būtu bijusi paprāva vēstuļu kaudzīte, un adresāti uz tām būtu uzrakstīti ar melno tušas pildspalvu, vārdus es būtu izrotājusi ar abstraktām līnijām, kā tolaik mīlēju darīt. Šobrīd man nebūtu, ko teikt. Nebūtu, kam. Lai kas arī notiktu, vēstuļu nebūs, jo nekas nav nedz izskaidrojams, nedz attaisnojams. Vēstules nepienāk, jo arī man neviens negrib ne ko paskaidrot, ne attaisnot.
Kuram vispār pietiek dūšas pacelt un nest to cilvēku mīlestību, kuri viņus ir nodevuši? Vēl vairāk tad, ja zina, ka mīlestība cīņā ar sāpēm ir zaudējusi? Ja tu mīli līdz sāpēm, tad vairs nevar...

Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
Jāņa 12:25

Arī šī nav pirmsnāves vēstule. Šis ir lūgums. Sev un, galvenokārt, Dievam.
Tikai tikt cauri. Izlavierēt. Pamosties.

"To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"
Jāņa 16:33

Kā viss mainās. Agrāk skumjas un apjukums bija dzinējspēks. Tagad nevar ne rakstīt, ne zīmēt, ne arī lasīt grāmatas vai skatīties filmas. Domā, analizē, meklē atbildes un cēloņus. Gaidi, kad pāries. Te nav nekā skaista, tikai migla un dubļi, kas bloķē iespēju jebko izvērst uz āru vai uzņemt un izlaist caur sevi. Seklums, trulums.

Jūtu, tas virmo ap mani, meklē veidu, kā iekļūt. Vakar, kad tramvajā braucu mājās pēc pēdējā laika visjaukākās tikšanās, skatījos, kā sniegpārslas sitas logā, it kā pa vidu nebūtu stikla. Centos nesamiegt acis, neizbīties, līdz vienā mirklī sajutu, ka viena sniegpārsliņa ieskrien degunā. Tas viss ir tepat, tuvumā - realitāte, kas atnāk fantāziju ietērpā, un ilūzijas, kas atnāk ticamas un taustāmas. Redzu sevi bēgam un nesaprotu, kur beidzas labprātīgs pašas pieņemts lēmums aiziet un kur sākas izmisuma diktētas automātiskas reakcijas.

Vakar gaisā novēroju to pašu rudeni, kas vienmēr visu sagroza.

Dievs reizēm sūta priekšnojautas, vīzijas. Tad nu šodien viņš man parādīja pasaules galu - to, kā tas sāksies. Redzēju, kā cilvēki iet ārā no savām mājām, arī es, un visa zeme nokaisīta ziediem, tie turpina krist lejā no debesīm. Paveros augšup, un tur plānprātīgs Dievs staigā pa paradīzes dārzu, rauj puķēm nost ziedus un met lejā, atmetis visam ar roku un priecīgs. Pamāju viņam, sasmaidāmies.

Pirmoreiz dzīvē sapratu, kāpēc neiesaka lasīt pirms gulētiešanas. Pirmkārt, jau nolikt grāmatu malā grūti, bet saņēmos - atstāju pēdējās 26 lappuses braucienam tramvajā. Tā kā jutos jau pavisam samiegojusies, tad arī negribēju beigas vienkārši aprīt, nespējot izbaudīt. Un tad arī sākās visas problēmas - seklā miegā nosapņoju kādus divdesmit beigu variantus, neskaitāmas reizes modos, un tur tā guļ, blakus spilvenam, es uz to skatos, bet noturos. Tikai domāju par jau izlasīto un to, kas varētu būt tālāk, kā viss beigsies. Bet laikam jau tādā sajūsmā par kādu grāmatu nekad iepriekš arī neesmu bijusi. Tas ir, esmu bijusi tādā drūmā, dziļā, lēnā, intelektuālā priekā par grāmatu, bet lasīšana man nekad nav likusies aizraujoša. Nezinu, vai precīzi to formulēju, bet domāju, ka lasīšanas procesa atšķirību pamatā tad un tagad noteikti ir tas, ka šobrīd vairs neesmu tik depresīva. Visu var izlaist sev cauri, nefiltrējot un neatrodoties piespiedu distancē no grāmatas. Bet tagad gan skriešu uz savu tramvaju, kas aties 13.11, un uzreiz steigšu atvērt grāmatu, lai beidzot, beidzot atkal atgūtu mieru. Kaut gan, kurš dos, droši vien vēl kādu laiku vajadzēs vazāties apkārt ar grāmatas radīto neredzamo migliņu ap galvu.

Tomēr iesāku dzejoli latviski. Cerams, ka šis nepaliks pusratā pamests teksts. Par divām rindām smejos un domāju - vai es tagad vienmēr tekstos sevi tā izlikšu apskatei? Gandrīz vai jāpriecājas, ka mani (un tiešām mani, kas ir (nevis slēpjas) tajos dzejoļos) nepublicē, citādi tas sanāktu gandrīz vai nepieklājīgi, pilnīgs ekshibicionisms. Bet cik tad ilgi var rakstīt, zīmēt vai kā citādi radīt, domājot par pieklājību, cenšoties paslēpties aiz tēlainās izteiksmes līdzekļiem, līdz pazust aiz tiem pavisam.

Tad vēl smieklīgi, ka man galvā šobrīd ir vizuālas ainas, kā tam dzejolim būtu jāturpinās, bet pagaidām neizdodas atrast īstos vārdus, tāpēc apsveru iespēju uzzīmēt skici.

Skumstu, ka nezinu nevienu svešvalodu pietiekami labi, lai mēģinātu tajā rakstīt dzejoli. Ir, ko teikt, un ir sajūta, bet dzimtā valoda šķiet pārāk tieša, plēsīga - gribas kaut kādu pasargājošu distanci, bet mākslīgi kaut ko aizplīvurot nav ne vēlmes, ne spēka.

Man ļoti patīk tās reizes, kad, sēžot tramvajā, ienāku cibā, un kostatēju, ka spisok_korablei ierakstījusi jaunu ierakstu (tā gadās iepriecinoši bieži). Šķiet, ka tramvajs ir vienīgā vieta, kurā viņas ierakstus varu patiešām izjust. Mirkļi, kad kaut kur braucu, ir vienīgie, kuros gan gribu, gan sev atļauju pasauli izskaistināt. Citur man gribas taustāmu realitāti, es pārāk ilgi esmu dzīvojusi ilūzijās un sapņos.
Pēc sirošanas pa cibu atšķīru grāmatu. Lasot par pasauli, kurā grāmatas ir kaut kas nešķīsts, pamanīju paralēles - lai arī tramvajs bija pilns un daudz cilvēku stāvēja kājās, neviens tā arī man blakus neapsēdās. Nav īpaši droši atrasties tuvumā cilvēkam ar grāmatu.

Draugi, ja jūs zinātu, kādu kūku nupat notiesāju! Jūtos tā, ka nu varu mirt laimīga. Karstā šokolādes kūka ar vaniļas saldējumu un aveņu ievārījumu, mmm! Nekad iepriekš garšas baudas man nav likušas smaidīt kā tādam ciema muļķītim, un šoreiz tas ir īpaši neērti, jo kūkoju viena. Kā tas izskatās, ka viena tāda pārlaimīga rij kūku mežonīgā ātrumā, jo atrauties no tās vienkārši nav iespējams? Esot bezspēcīgai kūkas priekšā, varu vienīgi rakstīt īsziņas visiem pēc kārtas, lai kaut uz mirkli no tās novērstos un neizskatītos pēc maniaka iestādes darbinieku priekšā. (Kas gan es esmu.)

Pēkšņi atausa atmiņā epizode no bērnības. Iespējams, kaut kādas nianses jau saplūdušas kopā, bet tas, domājams, nav tik būtiski - rakstīšu, kā atceros. Kad biju pavisam maziņa, mums kaimiņos dzīvoja bērni - brālis ar māsu, kuri laikam jau bija kļuvuši par brāļa draugiem (es tad vēl biju pārāk maza, lai vispār veidotu kaut kādas attiecības ar citiem), bet viņu ģimene drīz pārvācās dzīvot citur. Pēc kāda laika tas puika atbrauca pie mums ciemos, man tad bija ne vairāk par četriem gadiem. Viņš atveda tās jocīgās brilles, kam nezinu nosaukumu, kurās var skatīties bildītes. Par to mantu es sajūsminājos vēl ilgi un droši vien sajūsminātos vēl tagad, ja man tāda būtu. Atceros, ka es no tā puikas ļoti kautrējos, kaut arī viņš man stipri patika. Tad šūpojos šūpolēs, bija pavisam blāva dienvidus gaisma, un es domāju, kāpēc brālis var ar to puiku tik daudz runāt un kopā kaut ko darīt, bet es nē, kāpēc es esmu sīkā, neievērojamā māsa, kas tikai maisās pa kājām. Tik ļoti skumstot par situāciju, man iešāvās prātā spoža ideja. Visapkārt tik daudz pieneņu, kāpēc gan nenokrāsot ar tām dzeltenu seju - tas noteikti padarīs mani skaistu un ievērojamu, un puika man pievērsīs uzmanību. To arī darīju, bet, diemžēl neatceros sava iecerētā reakciju. Ja es atcerētos, ka viņš bija sajūsmā un visu savu uzmanību, mani ieraudzījis, nolēma veltīt tikai man, tad es zinātu ceļu uz vīrieša sirdi, ideju varētu patentēt, un man nāktu liels piķis par to, ka sievietes tiek pie vīra, pateicoties pieneņu metodei. Ērti, ātri, bez ķīmijas!

Terapijas sākumā visai ilgu laiku ļoti pretojos procesiem tajā, braucu pa virsu. Viens no galvenajiem pretestības iemesliem bija bailes no tā, ka, varbūt, jūtoties labāk, es zaudēšu spēju just, nonākšu kaut kur virspusē, kur viss gluds un vēss. Bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka kļūšu tik nekontrolējami emocionāla. Asaras kāpj kaklā pie katra aizkustinoša nieka, vai priecīgi, vai bēdīgi. Smaidīt šķiet dabiski. Ļoti bieži iedomājos - vai tikai nekļūstu par kaut ko līdzīgu, piemēram, Forestam Gampam. :)
Šovakar bijām uz izrādi "Ziedonis un visums", kas man patika ievērojami mazāk, nekā biju cerējusi un iedomājusies, bet tāpat mirklī, kad tika aizvērts priekškars, knapi valdīju asaras. Vienkārši par beigām. Mazs posms manā dzīvē - šīs izrādes skatīšanās - noslēdzās. Pēdējā laikā gan raudāšana aizgūtnēm izrāžu, koncertu, kino iespaidā man ir ļoti raksturīga. Gandrīz neērti iziet no mājām, sazin, vēl kāds putniņš ņems un saraudinās.

Nekad iepriekš nebiju piespiedusi sevi izlasīt līdz galam grāmatu, kas mani aizkaitina un garlaiko. Jāatzīst, arī grāmatas, kas man ir ļoti patikušas, pārāk bieži neesmu spējusi izlasīt līdz beigām. Šo, "Saules pusi", izlēmu lasīt pēc ieilguša lasītnespējas perioda, tai ir tikai 97 lappuses, tāpēc biju ieplānojusi to aprīt ātri. Bet nevajag novērtēt pretinieku par zemu - arī tik plānas grāmatiņas var izrādīties cietais rieksts.
Grotas ezers bija zeltaina aitas acs saulē. Un pilns ar tamlīdzīgām frāzēm, kam laikam jau būtu jārada kaut kāda īpaša tēlainības sajūta. Varbūt esmu kļuvusi par paviršu lasītāju. Tomēr grāmata ir par divām pasaulēm, no kurām reālā, manuprāt, nav atainota nemaz tik peļami. Vietām parādās šis tas, par ko nodomāju, ka gribētos to šeit citēt.

- Ko dara tavi vecāki? - viņa iztaujā meiteni.
- Mana mamma ir skolotāja, - meitene atbild. - Mans tēvs ir pakāries.
Viņš brīdi karājas gaisā starp viņiem.

Esiet uzmanīgi ar tiem kosmodiskiem! Televīzijā dāma gados apgalvo, ka esot ar to saaugusi.

Es esmu no tiem, kuri mēdz stundām ilgi skatīties spogulī. Kaut gan - agrāk noteikti darīju to vēl daudz biežāk. Es nemēģinu novērtēt savu izskatu un pie spoguļa parasti nenodarbojos ar tā uzlabošanu, tikai skatos, pētu. (Jāatzīst, ka es labprāt tā skatītos ne tikai uz sevi spogulī, bet arī uz citiem cilvēkiem, tikai tādā gadījumā es riskētu iedzīvoties nepieklājīga un uzbāzīga cilvēka reputācijā.)
Bija periods, kad spogulī nenogurstoši centos atrast sevi, man likās, ka es neeksistēju, un atspulga vērošana likās vienīgais variants, kā mēģināt sevi pieķert realitātē. Esmu meklējusi spogulī nesameklējamo objektivitāti - to veidolu, kādā mani redz citi. Šis jautājums vispār mani mēdz nomākt diezgan bieži (līdzīgi kā domas par bezgalību, prāts vienkārši nepavelk) - varbūt man ir cerības ieraudzīt kāda vīziju par mani, bet ne vispārīgo, kopējo, objektīvo, jo vienas un tās pašas lietas cilvēki redz dažādi. To ļoti labi parāda tas, ka cilvēki reizēm atzīmē vizuālas līdzības starp indivīdiem, bet vienmēr var atrast kādu, kuram šķitīs, ka nekādas līdzības nav.
Tagad es bieži spogulī meklēju pieaugšanas un pirmās novecošanās pazīmes. Es esmu sajūsmā par katru izmaiņu, ko noķeru savā sejā un ķermenī. Ikreiz no jauna jūtos pārsteigta, ka kaut kas atkal ir citādi - dažādas izmaiņas, ko es noteikti pamanītu pēc visai ilgāka laika, ja neizklaidētos pie spoguļa.
Esmu ilgi skatījusies spogulī arī, lai pārvarētu bailes. Pateicoties "Ekstrasensu cīņām", esmu piesūkusies ar stāstiem par to, kā spogulī parādās visādi brīnumi, tāpēc man ir bijis ļoti bail no spoguļiem, bet to lielumu man ir izdevies izstrādāt ārā, tieši vairākkārt uzmanīgi pētot spogulī vidi aiz manis, domājot mierinošas domas, ka nekas, ko man nebūtu paredzēts redzēt, man nevar parādīties. Bet, ja ir paredzēts, kāpēc gan baidīties? Tāda veida bailes gan joprojām mēdz pabāzt degunu ārā no tā skapja, kur noliktas, bet es laikam esmu tās sākusi garlaikot, pārāk ilgi pie manis tās negrib turēties.
Lai nu kā, ir tikai viena vieta manā ķermenī, par ko es vienmēr jūtos savādi. Tā ir mana augšlūpa. Reizēm man liekas, ka tā reprezentē manu māksliniecisko pusi. Ja viss pārējais man raisa asociācijas ar tādu pamatīgu lauku sievieti, racionālu, rūpīgu, saprātīgu, tad tā augšlūpa bezkaunīgi atklāti parāda manu cimperlīgumu, iecirtīgumu, niķīgumu, emocionalitāti. Pašā sejas vidū. Bildēs, kur redzu sevi profilā, vispār šķiet tik smieklīgi pieauguša cilvēka sejā redzēt tādu princeses augšlūpu, man vienmēr kļūst kaut kā neērti, to aplūkojot.

Bet šī ir mana pēdējā laika lielākā atklāsme par sevi - ieraugot socionikas izklaidējošā testiņa rezultātā sensorās uztveres uzvaru pār intuitīvo, apskaidrojos, ka, jā, visdrīzāk, tā arī ir. Patiešām daudz biežāk pie secinājumiem, lēmumiem un tamlīdzīgi nonāku tieši rūpīgu vērojumu rezultātā, kaut arī tas notiek tik automātiski, ka to maldīgi var noturēt par intuīciju. Piemēram, tas, ka man principā negadās nejauki speciālisti, ja izvēlos pati un ja iepriekš ir iespējams apskatīt, kā tas cilvēks izskatās. Šī atklāsme (ka esmu pētnieks, nevis sajutējs) principā apgrieza kājām gaisā manu pašuztveri, un es sāku uzlūkot savu augšlūpu ar vēl lielāku interesi.

Laukā kliedz putni. Bariem. Izmisīgi.
Iedomājos, ka šis ir jauks brīdis realizēt ideju, par ko pirms kāda laika ieminējās hestia. Tā kā viņa pati joprojām kavējas (vai, nedod Dievs, ir nolēmusi atstāt to tikai idejas līmenī), es ķēros pie lietas.

( Mākslas darbi, kas raisa asociācijas ar daļu no cibiņiem, kuri ir manos draugos. )

Lēni, žilbinoši, auksti. Vējš, kas atgādina pēcpusdienas Liepājā - tā ir pilsēta, kurai nav iespējams izslīdēt cauri neskartam. Radošumu veicinoši, protams, bet. Bieži iedomājos par frāzi "You think he's got what it takes?", kas izskan filmā "Stay".
Dr. Gūgle man uzstāda galvas audzēja diagnozi.

Naktī murgoju par miestu, kurā dzīvoju līdz 2. klases beigām. Aiz bailēm pamodos, un tad likās, ka kāds satvēris manu roku virs elkoņa. Domāju, vai tā bija psihosomatiska reakcija, kas saistīta ar nesen cibā lasītu ierakstu, vai arī patiešām piedzīvoju to pašu.

Pēc tam sapņoju vēl kaut ko, kā saturu vairs neatceros. Parosījos pa dzīvokli, lai aizgaiņātu bailes. Un vēlāk, atkal migā, atgadījās kaut kas, par ko joprojām nesaprotu - tas tiešām notika, vai es to nosapņoju, bet mīļajam kauns jautāt.

Viss pieklust, tikai viena dziesma atkal, atkal, atkal un vēlreiz, un mana līdzi kaucošā balss, kas lāgiem apraujas, kad raudu un smejos. Manī ir izšķīlies jauns cilvēks, kuru pazīstu līdz kaulam, un nesaprotu, kāpēc vienmēr ir bijis tik grūti ļaut šim cilvēkam manī plesties un kāpēc ir bijis tik grūti to mīlēt. Ārpusē māju nav, es būvēju tās sevī. Ārpusē ir miegs, bailes, žilbinoša ņirboņa, faktūras, kam nedrīkst pieskarties - kā muzejā.