Piemēram?

šoreiz varbūt labāk iztikt bez piemēriem, ja nu kādam ienāk prātā man vēlreiz pateikt, ka tas ir slikti un stulbi un ka man būtu jānokaunas (:
šobrīd kaut kā nav noskaņojuma aktīvi argumentēties un tā. varbūt citreiz.

aj, man liekas, ka tā ir visiem.

es gandrīz vienmēr par šādām +/- pārdomīgām īpašību un darbību principu lietām ceru, ka tā jau biežāk vai retāk ir visiem :D

Haha, par šo jau reiz tepat diskutējām. IMHO, tas ir tikai skatījuma jautājums un tāda "normāli" nemaz nav.
--
http://i.eatliver.com/2012/8257.jpg

šis jau nenozīmē, ka es atzīstu, ka ir kaut kas inherently normāls vai nenormāls, tās visas ir sociālas konvencijas, haha, es to nevaru nezināt, ja 3 gadus esmu mācījusies par un ap šo. un tomēr, šīs konvencijas pastāv, līdz ar to "normāls" kā jēdziens nav bezjēdzīgs, ir taču tādi priekšstati, kas ir vairākuma apstiprināti, nu tur, piemēram, ka vīriešiem nebūtu jāvalkā kleitas. to vnk var izmantot par atskaites punktu ^ ^

bet, atgriežoties pie lietas - mēs toreiz diskutējām par uzskatiem kā tādiem, nevis lepošanos - lepošanās jau ir tāds drusku cits process. tas ir, piemēram, ja man liekas, ka ir ok domāt, ka pašnāvība nav nosodāma, tas nenozīmē, ka lepojos ar to, ka šādi domāju - es tā vienkārši domāju. lepošanās... nu, tur jau parādās kaut kāda paš-atzinība, jau konkrēti pozitīvs, nevis neitrāls vērtējums, un man tas šķiet interesanti, kā es līdz tam esmu nonākusi, ja pat tuvāko draugu vidē lietas, vismaz daļa no tām, arī tiek kaut kādā mērā nosodītas vai vismaz ne gluži uzskatītas par ko normālu. droši vien kaut kāds kompensācijas mehānisms, heh.