mēs par to daudz nerunājam, jā. bet šad tad pēc kaut kādiem sliktākiem gadījumiem, kad esmu bijusi iesaistīta, es mēģinu paskaidrot, bet viņš parasti vienkārši saka, ka es taču labi tiku galā, tā it kā tas nozīmētu, ka nekas cits nav vajadzīgs. un es jau apzinos, ka viņam arī noteikti ir grūti - nevaru pat iedomāties, kā tas ir viņam, kurš tomēr mammu pazīst jau daudz ilgāk un vienmēr ir bijis saprātīgs pieaugušais tajās attiecībās, bet man tomēr liekas, ka viņš lielā mērā mēģina noliegt problēmu, nevis to risināt - arī kad gadās kādas histērijas un tamlīdzīgi, viņš nekad īpaši aktīvi neiesaistās, vienkārši stāv malā ar sakrustotām rokām un varbūt iemet pa kādai retai, strupai frāzei, un varbūt tā izlikšanās, ka mēs jau paši labi tiekam galā arī stiepjas tiktāl, ka viņam negribas redzēt, ka man noderētu kaut kas vairāk nekā tikai rets sympathetic pat uz galvas, pēc tam, kad esmu kādu stundu mēģinājusi apvārdot mammu

Nu, jā, kaut kādā ziņā izvēle vērsties pie profesionāļa tomēr ir problēmas atzīšana, bet atzīšana pirmajā brīdī var sacelt baigo trauksmi un paniku, jo, nu, noliegums jau rodas tieši tāpēc, ka zemapziņā sēž doma, ka te ir kaut kas, ar ko nevarēs tikt galā/sadzīvot, vieglāk izlikties, ka nekā tāda nav. Diemžēl tā izlikšanās nemaina to, ka problēma pastāv.

Vari pamēģināt šo te, ko raksti komentārā, pastāstīt tētim. Ja liekas, ka tā būtu labāk, varbūt vari parunāt ar brāli, lai pastāsta tētim, kā Tev ir ar šo visu (ja tur visas savstarpējās attiecības pieļauj tādu runāšanos), jo reizēm nostrādā tas, ka vēl kāds mazliet no malas dod ziņu, ka uzskata, ka kaut kas ir vajadzīgs - šajā gadījumā kaut kāda profesionāļa atbalsts.