Nu, jā, kaut kādā ziņā izvēle vērsties pie profesionāļa tomēr ir problēmas atzīšana, bet atzīšana pirmajā brīdī var sacelt baigo trauksmi un paniku, jo, nu, noliegums jau rodas tieši tāpēc, ka zemapziņā sēž doma, ka te ir kaut kas, ar ko nevarēs tikt galā/sadzīvot, vieglāk izlikties, ka nekā tāda nav. Diemžēl tā izlikšanās nemaina to, ka problēma pastāv.
Vari pamēģināt šo te, ko raksti komentārā, pastāstīt tētim. Ja liekas, ka tā būtu labāk, varbūt vari parunāt ar brāli, lai pastāsta tētim, kā Tev ir ar šo visu (ja tur visas savstarpējās attiecības pieļauj tādu runāšanos), jo reizēm nostrādā tas, ka vēl kāds mazliet no malas dod ziņu, ka uzskata, ka kaut kas ir vajadzīgs - šajā gadījumā kaut kāda profesionāļa atbalsts.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am