man šķiet briesmīgi, ka mēdz būt tā, ka es pavairāk dzerot sāku domāt/runāt par mammu un krītu izmisumā, niknumā un tamlīdzīgās emocijās, tas galīgi nav tas, kas sociālos pasākumos jādara
man ir aizdomas, ka jāmēģina to aktīvāk risināt skaidrā esot vai kaut kā tā
bet arī tas, protams, būs sarežģīti, un es arī īsti nevaru saprast, ko tieši man vajadzētu darīt
reiz es paprasīju tētim, vai viņš man dotu naudu iešanai pie kāda profesionāļa, ar kuru par to runāt, bet viņš vienkārši izvairījās ar tādu attieksmi apmēram kā "tev taču tas nav vajadzīgs"
i beg to differ
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on April 1st, 2012 at 01:59 pm
mokas