08 December 2011 @ 02:51 am
***  
es jūtos lepna. es izdomāju, kā salabot pazudušo internetu, es pati izdomāju, ka, ja parastais "restartē datōra wireless adapteri, izmantojot podziņu uz klaviatūras" nestrādā, tad var uz 10sec izraut power vadu rūterim, un tas nostrādāja! es gan nezinu, ko darītu, ja tas nestrādātu, un problēma tātad būtu ar to modēmlietu, tas būtu dramatiski, tad man būtu jāzvana lattelecom un jābūt kārtējam idiot customer.

in other news, šodien bija baigi slikti, visu dienu, pardon my french, pisos ar to burdjē, rezultāts - trīs normāli padarīti darbi un viens ļoti, ļoti sūdīgs, bet labāk tā, nekā nekā. bet tad es aizgāju uz etnogrāfiskā kinō lekciju (tas ir viens no kursiem, ko neņemu, jo man jau ir pārtērēti kredītpunkti), un tur rādīja to pašu filmu, ko vakar antropolōģisko filmu vakarā, uz kuru netiku burdjē dedlaina dēļ, un es to noskatījos, un tas mani mazliet uzmundrināja, tad piezvanīja rita, kas mani jau iepriecināja, tad es pa ceļam uz mēģinājumu iegāju veikalā un sev par 1,50ls nopirku džemperi ar sniegpārsliņām, ko vilkšu mugurā uz to ziemas pasākumu, un mēģinājumā es jau ierados tāda tiešām moderately priecīga. tad vēl braucu mājās ar 40to, kā rezultātā sanāca iet gar vecāku māju mājās, un iegāju ciemos, paņurdēju par savu es-tagad-domāju-par-savu-nākotni noskaņojumu, mamma gan spītīgi mēģināja man iestāstīt, ka tas, ko es gribu darīt, var būt tikai un vienīgi psihoterapija, bet vēlāk es par to parunāju ar tēti, un man šķiet, neilgi pēc pusnakts viņš saprata, heh.
tikai skaidrs ir tas, ka nevienam no mums nav zināmi pareizie jēdzieni un tā. bet tas ir forši, man patīk tā sajūta, ka tētis tiešām tic tam, ka es varu tās lietas, kuras man tā kā gribētos, par ko es tā kā mazliet sapņoju, ka es tās tiešām varu, lai arī viņš nekad nesaka to tieši tādos vārdos, kurpretī ar mammu man bieži liekas, ka tas tāds teātris, kad viņa it kā mani slavē vai kaut ko tādu, es nevaru pārstāt justies tā, it kā viņa izspēlētu kaut kādu lomu un nemaz pati tam īsti neticētu, bet es zinu(vai ceru), ka tā noteikti ir vienkārši mana deformētā uztvere un fakts, ka tagad jau viņa ir ļoti citādāka, nekā kādreiz, nekā tajā laikā, no kura man ir izveidojies tas pamatpriekšstats "mana mamma"; ko var darīt, kad smadzenes pamazām pārvēršas rētaudos, nevar sagaidīt, ka cilvēks reaģēs tāpat kā pirms tas bija uzņēmis kaut kādus nosacītus apgriezienus. bet visādā ziņā, viss ir gandrīz labi. rīt atkal atpakaļ vāveres ritenī.
 
 
( Post a new comment )
[info]augsne on December 10th, 2011 - 07:23 am
Tad arī nopietni atbildēšu. :) Tu, manuprāt, izskaties tā, ka tas Tev nafig nav vajadzīgs, un vispār Tu esi nenormāli kruta ar spēju ģenerēt prieku un tamlīdzīgi, bet tas ir par izskatīšanos. Nekad jau nevar zināt, kas darās iekšpusē. Kaut vai pēdējā laika ierakstos parādās daudz noguruma un bēdīguma par kaut ko, un no malas jau nevar pateikt - vai ir tik, cik Tu par to raksti, vai vairāk. Ja ir vairāk, un par to kaut kādu iemeslu dēļ nevar runāt, un tas iekšpusē aug, tad, manuprāt, terapija būtu vēlama. Ja nav, tad kāpēc gan? (Izņemot, ja līdzekļi atļauj, varētu būt interesanti iet arī tad, ja pats māki smuki tikt galā ar problēmām, bet vienkārši gribi ieraudzīt pats sevi vēl kādā, jaunā, gaismā.)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on December 10th, 2011 - 07:36 am
nujā, man pašai lielākoties liekas, ka turos līdzsvarā. nevis tajā garlaicīgajā hinduistu versijā no-emotions-or-desires-whatsoever , bet tādā gan-gan formā. ir i tas, i tas. es jau pati arī baigi cenšos tur neieslīgt kaut kādā pārmērīgā melanhõlijā un sevis žēlošanā, jo vienmēr jau var atrast, par ko pabēdāties. bet vienmēr var atrast arī kaut ko, par ko priecāties. un man šķiet, skalbe bija vieds, kad lika kaķītim mutē vārdus 'kāpēc vairot skumjas, lai vairojas prieks!'

bet dažreiz jau paliek tā grūti noturēties uz tās virves/naža asmens/whatever, un stulbi ir tas, ka tad, kad esi iegājis tādā rutīnā, ka es esmu tas saulaini priecīgais, un visi pie tā ir pieraduši, tad man jau arī kauns bēdāties, jo kā tad es tā. un tur man liekas arī tas nogurums rodas. tajos brīžos, kad jāpiespiežas, tajos brīžos, kad gandrīz pazūd skats uz jēgu, kāpēc es nevaru tāpat kā daži pazīstami pieņemt nihilistisku un visādi citādi pesimistisku dzīves redzējumu, pateikt viss, nav vērts, dzīve tāpat ir sūds, man ir grūti un nekas nekad nemainīsies, es tagad būšu nelaimes čupiņa forever and ever, vai arī, jo sevišķi, kad ir sanācis daudz ar tādiem noņemties un mēģināt uzmundrināt, tas jau apēd spēkus.

bet nu nav slikti, nekas nav slikti, vienkārši daudz skolasdarbu slikuma dēļ sanācis tagad uz šo brīdi, un draudziņi, kas mani mēdz sabužināt, vēl nav atbraukuši mājās uz LV, romantiska partnera ar man nekāda nav, tur jau piezogas nemanāmi tāds "grrrrr" un "ņeh" un "meh" un "weh" un "šņūūūūūūk".

bet terapija anyways būtu forši kaut kad :D es domāju, kad nebūs priekš tā vecākiem jāprasa nauda (bet tas jau gan vēl tālu, vispirms jāizmācās un tad vajag labu darbu), tad es lēkšu tai vagonā iekšā un rakāšos pa savām iekšiņām kāda gudra pavadoņa vadīta, he, un beigās pazīšu sevi pavisam vēl labāk.

uff, cik gari sanāca, atvaino, ja slinkums lasīt, nelasi ^^ lai gan ja tiek līdz šitam, tad jau skaidrs, ka ir izlasīts vai vismaz pārskatīts XD
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on December 10th, 2011 - 07:46 am
To kaunu bēdāties zinu ļoti labi, tāpat arī to, cik daudz spēka paņem noņemšanās ar citiem. Mani tas aizveda līdz izmisumam, apjukumam, paranojai, kas rezultējās psihiatriskā diagnozē. Attiecīgi šobrīd jūtos tā, it kā mācītos otrreiz staigāt. Tāpēc tā rindkopa jo īpaši tajā, ko uzrakstīji, man liekas visnotaļ satraucoša. Vajag kādreiz arī pasargāt sevi, un es ļoti ceru, ka Tu to dari. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on December 10th, 2011 - 07:54 am
tas pēdējais izklausās gandrīz pēc frāzes, kas varētu būt kādā sex education stundā (puff, piedod, tā nu ir sanācis, ka mana galva strādā tā, ka visur man vajag visādas citās nozīmes izdomāt/saskatīt)

bet paldies. šis ir tā forši, komentāri, jūtas ļoti uzmundrinoši.
man veicas (un tas ir fakts, to man pareģoja arī japānā templī par ziedojumu nopirktais zelta dieviņš), un pagaidām, šķiet, mērenība mani labi atrod. bet brīdinājumu ņemšu vērā un centīšos vajadzīgos brīžos atminēties, un būt piesardzīga. (:
un tagad iešu gulēt, un cerēšu uz briesmīgiem murgiem, jo tad būs ļoti patīkami pamosties!
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on December 10th, 2011 - 07:56 am
Jā, es vienmēr uztraucos par tām konstrukcijām - nu, pēc kā tas viss izklausās. "Es ceru, ka Tu to dari" vispār ir apmēram tā, ka es vicinu pirkstu un piesolu siksnu, ja Tu to nedarīsi. :D

Arlaburītu! :)
(Reply) (Parent) (Link)