nujā, man pašai lielākoties liekas, ka turos līdzsvarā. nevis tajā garlaicīgajā hinduistu versijā no-emotions-or-desires-whatsoever , bet tādā gan-gan formā. ir i tas, i tas. es jau pati arī baigi cenšos tur neieslīgt kaut kādā pārmērīgā melanhõlijā un sevis žēlošanā, jo vienmēr jau var atrast, par ko pabēdāties. bet vienmēr var atrast arī kaut ko, par ko priecāties. un man šķiet, skalbe bija vieds, kad lika kaķītim mutē vārdus 'kāpēc vairot skumjas, lai vairojas prieks!'

bet dažreiz jau paliek tā grūti noturēties uz tās virves/naža asmens/whatever, un stulbi ir tas, ka tad, kad esi iegājis tādā rutīnā, ka es esmu tas saulaini priecīgais, un visi pie tā ir pieraduši, tad man jau arī kauns bēdāties, jo kā tad es tā. un tur man liekas arī tas nogurums rodas. tajos brīžos, kad jāpiespiežas, tajos brīžos, kad gandrīz pazūd skats uz jēgu, kāpēc es nevaru tāpat kā daži pazīstami pieņemt nihilistisku un visādi citādi pesimistisku dzīves redzējumu, pateikt viss, nav vērts, dzīve tāpat ir sūds, man ir grūti un nekas nekad nemainīsies, es tagad būšu nelaimes čupiņa forever and ever, vai arī, jo sevišķi, kad ir sanācis daudz ar tādiem noņemties un mēģināt uzmundrināt, tas jau apēd spēkus.

bet nu nav slikti, nekas nav slikti, vienkārši daudz skolasdarbu slikuma dēļ sanācis tagad uz šo brīdi, un draudziņi, kas mani mēdz sabužināt, vēl nav atbraukuši mājās uz LV, romantiska partnera ar man nekāda nav, tur jau piezogas nemanāmi tāds "grrrrr" un "ņeh" un "meh" un "weh" un "šņūūūūūūk".

bet terapija anyways būtu forši kaut kad :D es domāju, kad nebūs priekš tā vecākiem jāprasa nauda (bet tas jau gan vēl tālu, vispirms jāizmācās un tad vajag labu darbu), tad es lēkšu tai vagonā iekšā un rakāšos pa savām iekšiņām kāda gudra pavadoņa vadīta, he, un beigās pazīšu sevi pavisam vēl labāk.

uff, cik gari sanāca, atvaino, ja slinkums lasīt, nelasi ^^ lai gan ja tiek līdz šitam, tad jau skaidrs, ka ir izlasīts vai vismaz pārskatīts XD