Oh...
Es vispār nesaprotu, kā lai nākamos ~5 gadus saglabā kaut kādu veselīgu proporciju starp PhD, kas, pēc visa spriežot, būs melnākais, depresīvākais un vientuļākais laiks manā mūžā, un pārējo dzīvi. Bet tas es atceros, ka nav jau nemaz tādas "pārējās dzīves" un problēma, šķiet, atrisināta, haha. Melni.

Bet par tevi - kāpēc visu laiku ir šādi, tik daudz?

man gribas atbildēt, ka "nuuuuuuu, nav jau visu laiku", bet pārāk bieži anyway. domāju, tāpēc, ka 1)es esmu sākusi ļoti cītīgi tiekties pēc tās pārējās dzīves, man ir mācības un kaut kādi samērā regulāri sociāli plāni arī, kurus es šad tad neatceļu vairs, lai akomodētu darbu, 2)es principā pagaidām joprojām pildu 3 dažādus amatus (finanšu direktores, personāla vadītājas un projektu vadītājas), un tad vēl visādas random lietas, kur nespēju skarbi pateikt nē, nu, vai arī mans "nē" īsti neskaitās, un 3)organizācija kopumā sagrābjas par daudz, un tad mēs te visi kaut kā regulāri kuļamies pa galvu, pa kaklu.

šis nav absolūti neizbēgami un es neesmu šai situācijā ieslodzīta, un apzinos, ka it's on me to make this stop, vienā vai otrā veidā, tā arī mana apņemšanās - līdz savai 30ajai dzimšanas dienai tikt kaut kādā labākā kārtībā.

bet mani arī nedaudz mulsina, kāpēc tas skaitās tik normāli, ka phd nozīmē ciešanas un nepanesamu esības smagumu? nu tb, ka tas ir tik bieži sastopams, visuresošs