ap četriem pamodos no sapņa, kurā man bija pašai sev jānodīrā seja un jāpiešuj atpakaļ. kad apkārtējiem norādīju, ka man dažas lietas ir grūtāk vai pat neiespējami darīt nodīrātās sejas dēļ, viņi mani izsmēja. kamēr gaidīju sejas piešūšanu atpakaļ, man bija nedaudz bail, ka tās āda izkaltīs un to vairs nevarēs piešūt, bet tā bija pārsteidzoši maiga un mīksta, nemaz nebija paspējusi sakalst.

kāpēc man tas bija jādara, neatceros. jūtos neomulīgi, bet nu vismaz viens labums no šī ir - nopirku sev biļetes uz voces8 koncertu, par ko uzzināju tieši šonakt, kamēr, nevarot iemigt, izlēmu pabakstīt FB.