pēdējā laikā man te ir daudz visādu nevienam neredzamu pārdomu ierakstu uzmetumu, kurus it kā plānoju sakārtot un reāli "uzrakstīt", bet tā arī līdz tam netieku, kā daudzām lietām pēdējā laikā.
esmu daudz jutusies fiziski nepanesami sūdīgi, nogurusi un nospiesta, esmu centusies kaut kā šai kontekstā par sevi parūpēties, ar ļoti mainīgiem panākumiem, esmu cītīgi rukājusi darbus un kaut kā nejauši nebiju ēdusi gandrīz nekādus saldumus, izņemot augļus un ogas, jau diezgan ilgu laiku, šķiet, vairākas nedēļas (bet šodien "saldajā terapijā" ēdu izcilas vafeles ar augļiem un saldējumu).
pirms pāris dienām darbā bija tāds interesants gadījums, kurā viena no kolēģēm, ar ko bērnībā dziedāju vienā ansamblī, ieminējās par mūsu bērnības kopīgajām vasaras nometnēm, un vakardiena jautāja, vai mums nebija bail, un teica, ka viņa bērnībā esot bijis ļoti "mājīgs bērns". vienīgais, kā es to nokomentēju, bija, ka tad jau laikam labas mājas. bet es par to daudz pēc tam domāju, un ar skumjām secināju, ka līdz brīdim, kad es sāku veidot pati savas mājas, izvācoties no vecāku dzīvokļa vasarā pēc desmitās klases, mājās (un lauki kā tāds māju extension, bet mazākā mērā) īstenībā bija tā vieta, kur man bija bail visvairāk un visbiežāk. tā nekad nebija tāda droša un laba vieta, kur atgriezties un kur būt ir galvenokārt prieks un/vai miers. mājas bija briesmu zona, kur jebkurā brīdī varēja rasties kādi draudi, sods par kaut ko man nesaprotamu, vai vienkārši dusmu izvirdumi, no kuriem man jāuzmanās un/vai jācieš. es nebiju mājīgs bērns, es gribēju būt jebkur citur, ārā, kokā, grāmatā. ansamblī, nometnē, japānā, vienalga. forši, droši, uz mani pārmaiņas pēc nekliedz, man nedraud ar pērienu vai mīļā mājdzīvnieka atņemšanu, nesit ne mani, ne manu dzīvnieku. tagad ar pieauguša cilvēka skatu man, protams, ir šausmīgi žēl manu vecāku un viņu grūtās dzīves, kas noteikti bija pamatots cēlonis tām dažādajām grūtībām, kas lika vienam no viņiem daudz un bieži izgāzt uz apkārtējiem, tostarp mani (reizēm man likās - jo sevišķi mani, bet kā gan var uzticēties savai interpretācijai) savu agresiju, otram vienkārši izgaist emocionālajā pasivitātē, noslēgties, iegrimt pārmērīgos darbos, teju nepārvarami norobežoties. bet man ir žēl arī sevis, jo es tur pilnīgi neko nevarēju mainīt. tikai gaidīt, kad varēšu beidzot tikt pa īstam mājās.
domāju, šī visa dēļ arī mani tik ilgi ir vajājusi izmisīga, visaptveroša sajūta, ka "gribas mājās" arī neadekvātās situācijās - kad es, piemēram, esmu jau mājās, it kā. bet pēdējos gados man šādas sajūtas vairs nav, vismaz ne esot savā dzīvesvietā. jo manas mājas, kādas esmu tās izveidojusi, ir lieliskas, manuprāt. un mēs abi ar M. esam savu iespēju robežas ielikuši tajā savu artavu un turpinām to darīt.
esmu daudz jutusies fiziski nepanesami sūdīgi, nogurusi un nospiesta, esmu centusies kaut kā šai kontekstā par sevi parūpēties, ar ļoti mainīgiem panākumiem, esmu cītīgi rukājusi darbus un kaut kā nejauši nebiju ēdusi gandrīz nekādus saldumus, izņemot augļus un ogas, jau diezgan ilgu laiku, šķiet, vairākas nedēļas (bet šodien "saldajā terapijā" ēdu izcilas vafeles ar augļiem un saldējumu).
pirms pāris dienām darbā bija tāds interesants gadījums, kurā viena no kolēģēm, ar ko bērnībā dziedāju vienā ansamblī, ieminējās par mūsu bērnības kopīgajām vasaras nometnēm, un vakardiena jautāja, vai mums nebija bail, un teica, ka viņa bērnībā esot bijis ļoti "mājīgs bērns". vienīgais, kā es to nokomentēju, bija, ka tad jau laikam labas mājas. bet es par to daudz pēc tam domāju, un ar skumjām secināju, ka līdz brīdim, kad es sāku veidot pati savas mājas, izvācoties no vecāku dzīvokļa vasarā pēc desmitās klases, mājās (un lauki kā tāds māju extension, bet mazākā mērā) īstenībā bija tā vieta, kur man bija bail visvairāk un visbiežāk. tā nekad nebija tāda droša un laba vieta, kur atgriezties un kur būt ir galvenokārt prieks un/vai miers. mājas bija briesmu zona, kur jebkurā brīdī varēja rasties kādi draudi, sods par kaut ko man nesaprotamu, vai vienkārši dusmu izvirdumi, no kuriem man jāuzmanās un/vai jācieš. es nebiju mājīgs bērns, es gribēju būt jebkur citur, ārā, kokā, grāmatā. ansamblī, nometnē, japānā, vienalga. forši, droši, uz mani pārmaiņas pēc nekliedz, man nedraud ar pērienu vai mīļā mājdzīvnieka atņemšanu, nesit ne mani, ne manu dzīvnieku. tagad ar pieauguša cilvēka skatu man, protams, ir šausmīgi žēl manu vecāku un viņu grūtās dzīves, kas noteikti bija pamatots cēlonis tām dažādajām grūtībām, kas lika vienam no viņiem daudz un bieži izgāzt uz apkārtējiem, tostarp mani (reizēm man likās - jo sevišķi mani, bet kā gan var uzticēties savai interpretācijai) savu agresiju, otram vienkārši izgaist emocionālajā pasivitātē, noslēgties, iegrimt pārmērīgos darbos, teju nepārvarami norobežoties. bet man ir žēl arī sevis, jo es tur pilnīgi neko nevarēju mainīt. tikai gaidīt, kad varēšu beidzot tikt pa īstam mājās.
domāju, šī visa dēļ arī mani tik ilgi ir vajājusi izmisīga, visaptveroša sajūta, ka "gribas mājās" arī neadekvātās situācijās - kad es, piemēram, esmu jau mājās, it kā. bet pēdējos gados man šādas sajūtas vairs nav, vismaz ne esot savā dzīvesvietā. jo manas mājas, kādas esmu tās izveidojusi, ir lieliskas, manuprāt. un mēs abi ar M. esam savu iespēju robežas ielikuši tajā savu artavu un turpinām to darīt.
piešņauktā salvete | nošķaudīties