iepriekšējoreiz es pirms savas terapeites atvaļinājuma galīgi nejutos tik labi, stabili un droši savā pasaulē. kas arī, manuprāt, ir samērā nozīmīgs rādītājs progresam. šodien es patiešām jūtos tā, ka varu aizņemties vakardiena vārdus un saukties "personīgās izaugsmes vienradzis".

un es arī pati esmu pamanījusi, ka ar visādām mini-krīzēm tikt galā kļūst arvien vieglāk, nu, relatīvi vieglāk, jo, protams, grūtības pakāpe neizbēgami aug, bet mans agregātstāvoklis vairs nav konstantas šaubas un kauns. es daudz skaidrāk saprotu, ja man ir vajadzīgs atbalsts, es daudz efektīvāk un apzinātak spēju pastiepties pretī cilvēkiem un aktivitātēm, kas man to var sniegt, es daudz ātrāk spēju konfrontēt problēmsituācijas, un es pilnībā uzticos savām vērtībām. es zinu, ka manas stratēģijas var nebūt vienmēr visveiksmīgākās, bet no katra ne gluži perfektā risinājuma es arvien labāk saprotu, ko tajā, kas atkarīgs no manis, varu mēģināt pielāgot. un tādēļ, ka es vairs ikreiz nešaubos par savām vērtībām, lēmumu pieņemšana tagad ir tikai lēmumu pieņemšana, bez milzīgas bagāžas. un tas nozīmē, ka es daudz vairāk esmu brīva rīkoties, un to arī daru. tas nenozīmē, ka es nekad nešaubos, protams, ka šaubos, bet tas mani daudz mazāk traucē un aizņem daudz mazāk resursu. tas nenozīmē arī, ka es nedomāju par tiem pamatuzstādījumiem, kuros balstu savu dzīvi - un kā vēl domāju, bet tam tiek veltīts mērķtiecīgi atvēlēts laiks gan terapijā, gan vienatnē, ārpus ikdienas rūpju un uzdevumu tīkla. es esmu pati sev autoritāte, un es arvien biežāk esmu kaut kur pirms labi/slikti, pareizi/nepareizi - es vienkārši esmu, un man uz to ir pilnīgas tiesības. ar prieku vēroju, kā arī cilvēki man apkārt iet līdzīgu ceļu, un lielākajā daļā laika patiešām no sirds ticu, ka viss būs labi, lai gan ne vienmēr viegli vai vienkārši.