man ļoti gribētos iemācīties nebaidīties no tā, ka mani kāds fotografē. no vienas puses es ilgojos, lai man būtu visādas bildes ar mani, jo es ceru, ka tas varētu palīdzēt pierast pie tā, kā es izskatos fotogrāfijās, un nebūtu tā, ka ļoti daudzos gadījumos, ieraugot sevi bildēs, es esmu šokā un jūtos ārkārtīgi neglīta. bet tieši šī dēļ, ja nojaušu, ka varētu būt situācijā, kur iekļūšu kādā foto, man arī gribas bēgt prom vai paslēpties, jo negribas pēc tam saskarties ar "the ugly truth" (es te, protams, ar prātu apzinos, ka neesmu kaut kāds īpašs superatbaidošs neglītenis (btw, šo autocorrect gribēja izlabot uz "bezglutēna", lai gan es ne par kādām celiakijas lietām neesmu no šī tālruņa rakstījusi), visdrīzāk esmu average vai nedaudz below average jaunkundze, bet tas ne vienmēr palīdz tā justies). tas, savukārt, neveicina iespēju glītas bildes iegūt, jo, nu, bildē ir nozīme arī visādiem leņķiem un izteiksmēm utt, kuras visdrīzāk var labāk iegūt, efektīvi nopozējot. un man arī galvenokārt ir bail un kauns, piemēram, cilvēkiem lūgt, lai mani nobildē tad, kad jūtos tā, ka izskatos labi - gan tāpēc, ka negribas radīt iespaidu, ka esmu kaut kāda ārišķīga tizlene, gan tāpēc, ka tad, ja jūties smuka, bet bildē tāpat pēc krokodila, tas kaut kā apbēdina vairāk. taču kopš kāda laika esmu pasākusi sevi dresēt, izmantojot selfiju terapiju - vienkārši lai mēģinātu aprast ar pašu bildēšanās faktu. un tas nedaudz palīdz, lai gan tomēr izraisa iekšējos konfliktus, jo sevišķi vēl, ja kāds, piemēram, brālis, pasmejas par to, ka fočējos. man liekas tik interesanti, kā vidusskolas laikā mums ar french_mime un rr_rrr_r izdevās uzņemt tik ļoti daudz bilžu visādos kontekstos un formātos, es sen tas bildes neesmu skatījusies, un man ir nedaudz bail, es tikai nezinu, no kā vairāk - no tā, ka man tagad tas bildes varētu likties nesmukas, vai ļoti smukas.