jup, "beznosacījuma mīlestība" greizajā spogulī - jo mazāk es izvirzīšu kaut kādus nosacījumus, jo lielāka cerība, ka mani iemīlēs.
Kaut ko drīkstēt gribēt es sāku mācīties, tieši esot attiecībās - man par lielu šoku (toreiz vēl) draugs jūtami nelaimīgs atzinās, ka cilvēku, kurš neko negrib un visu samierinoši pieņem, ir ļoti grūti mīlēt. Tas ir, mīlestību un rūpes ir ļoti grūti izrādīt. Bet kur vēl lielāks prieks par otra iepriecināšanas prieku. Tad es beidzot mācījos sev atzīties, ka nv jau gan tā, ka neko negribas, ir vienkārši bail.

btw, esi lasījusi "Nepazīstamo ceļu"? Iedomājos, ka tev varētu patikt.

es jau arī mācos. manuprāt, pat ļoti cītīgi mācos. vienkārši ik pa brīdim tas kļūst sevišķi šaušalīgi grūti, un tad vajag sev atgādināt, ka tas vienkārši ir neveiksmīgs pielāgošanās mehānisms, kurš radies konkrētu dzīves pieredžu rezultātā.

neesmu lasījusi, nē, kas autors?

M. Skots Peks
reku, te ir kaut kādi izvilkumi no grāmatas http://dziedava.lv/literat/izveletie_citati.php?darbs=nepazistamais_cels vari uzmest aci, vai ir tavs. (kaut gan, man šķiet, konkrētie citāti grāmatu neatspoguļo gluži precīzi).
Enīvei, šo es mēdzu reizi pa reizei pārlasīt, atgādinājumam.

izklausās ļoti labi un manu esošo dispozīciju apstiprinoši un atbalstoši, uzmeklēšu, paldies!