bet vispār, šodien, braucot uz darbu, notika kaut kas riktīgi uncanny.

ripoju pa trotuāru, un man pretī kustējās (varētu jau teikt, ka nāca, bet, goda vārds, that would be overselling it) kāda veca kundze. viņa pārvietojās, šķiet, tīri aiz kādas maģiskas inerces, tā liegi šūpojoties un pavirzoties uz priekšu vien par apmēram kāju pirkstu tiesu ar katru kustību; mazliet atgādināja tos zvēriņus, kurus mēdz likt uz mašīnu priekšējā borta, kas inerces rezultātā šūpo galvu. aiz sevis kundze vilka melnu somu uz ritentiņiem, un viņai bija savdabīgs, atmiņā paliekošs izskats - nedaudz iekritušas, lielas, ieplestas acis, konstanti pavērta mute, plāni, sirmi mati, kas aizmugurē ir nedaudz garāki un mazliet plīvo vējā.

kad biju nobraukusi apmēram pusceļu līdz darbam, mani pārņēma ārkārtīgi neomulīga sajūta. jo es varēju teju vai zvērēt, ka man pretī kustējās šī pati sieviete, tikai citā adītā jakā, un ritentiņu somas vietā turēdama rokā palielu gaiši zilu plastmasas maisu. tās pašas ieplestās, iekritušās acis, tā pati pavērtā mute, tā pati līganā šūpošanās, un viņa vēl uz mani tā ļoti cieši skatās. goda vārds, uz brīdi sāku domāt, vai tik neesmu iekritusi kāda ceļojumā laikā vai arī viņa ir kāda mītiska būtne, kas mani izseko.

laikam esmu pārlasījusies geimenu.