apņemos, ka šis būs pēdējais vakars tuvākās nedēļas laikā, kad es palieku nomodā nakts dzīlēs, bet nerakstu neko b.darbam. man ir lielas aizdomas, ka šī apņemšanās varētu izgāzties, bet ir taču vismaz jāmēģina, šo nedēļas nogali esmu tā nobumbulējusi, ka maz neliekas. bet vismaz jūtos lieliski pavadījusi laiku, par spīti visiem nakts murgiem un tam, ka dienas iesākumā ragu istabā, sēžot segā ietuntulējusies pie datōra un izmisīgi mēģinot lasīt teorētisko literatūru, kamēr roberts, viņa māte un kāmis bija aizbraukuši uz kaut kādām dvēseļu (es zinu, šis nav pareizais nosaukums, bet pareizo es neatceros, un izklausās tas tieši tāpat) dzirnavām, es, protams, gaužām neceremoniāli iesnaudos, atspiežot galvu uz rokām, un abas rokas ļoti notirpa. tad, kad es pamodos, izrādījās, ka šim mazliet apkaunojošajam notikumam ir pat bijis liecinieks - miķelis, bet, es ceru, man izdevās novērst viņa uzmanību no šādas manas izgāšanās, piedāvājot paņemt uz mana datōra pamočīt skyrimu, kamēr es lasīšu citu teorētisko literatūru, kas man pieejama izdrukātā formātā, dzerot stipru tēju ar pienu, stratēģiski novietojusies tieši blakus viņam, lai aiz bailēm no atkārtota publiska kauna nevarētu atļauties netīšām atkal iemigt. jāatceras beidzot sākt ēst tos sasodītos vitamīnus, nu.

atceros, kad es pirmoreiz lasīju džeinu eiru - man varēja būt kādi astoņi gadi - un man likās: būtu lieliski, ja man būtu guvernante. tad es paaugos un sapratu, ka man patiktu pašai būt guvernantei. žēl, ka tas ir izgājis no modes.

"But whatever I do with this cage, I cannot get at you, and it is your soul that I want."

es gribu atbrīvoties no visa tā nolādētā smaguma, šodien mēģinājumā ivars pateica tādu distasteful joku, ka mēs jau gan mākam novilkt laiku līdz pēdējam brīdim pirms koncerta, kad es vienkārši mēģināju izfigurēt to alta partiju, kas ir jau trešā partija, ko es tai dziesmā mācos, un to, ka man tā ir jāmācās, es uzzināju tikai iepriekšējā mēģinājumā, man bija tā sajūta, ka iekšā saplīst kaut kāds liels stikla logs, un es teicu, kā tu tā vari teikt, es taču tikai pagājšnedēļ uzzināju, ka man šis vispār būs jādzied, un man saskrēja acīs asaras, jo es nekad neatsaku pārmācīties citu partiju, ja zinu, ka tas ir vajadzīgs un vienmēr esmu entuziastiska un centīga, why don't you at least cut me some slack, un es pagriezos ar muguru pret viņu un izlikos, ka šķiru kko mapē, lai man nebūtu jāsāk raudāt, un viņš teica - nu ko tu tagad dari, kā tev patiktu, ja es tagad pagrieztos ar muguru un spēlētu klavieres, un tas bija pēdējais piliens, es saprotu, man šķiet, viņam totāli nav nekādas empātijas, tā jau, iespējams, nav viņa vaina, bet tad man nācās iet ārā no kabineta, jo es zināju, ka raudāšu. un tad es sēdēju gaitenī uz kaut kāda pretīga koka sola un vienkārši raudāju, asaras tecēja man no acīm tieši uz grīdas, un es nevarēju pārstāt, jo tas jau nav tikai par šo gadījumu, tas ir tik bieži, ka visiem liekas, ka, ja es neizrādu, ka varbūt tas nav tik viegli kā nospļauties, tas nenozīmē, ka tas tiešām ir tik viegli, bet vieglāk jau ir kaut ko vēl pakritizēt, nekā iedomāties kā pie velna tu pats tiktu galā, ja būtu es. tad es aizgāju uz tualeti un ilgi skaloju seju ar aukstu ūdeni, tur bija tumšs un man bija ļoti karsta piere, es atspiedos ar galvu pret ķieģeļu sienu virs izlietnes, un sajutos kā kaut kādā stulbā drāmā, kur es esmu kkāda, piemēram, vientuļā māte narkomāne un kaut kas ir noticis, tad es kādu brīdi paskatījos ārā pa logu un domāju, ka varbūt jāpasaka ivaram, ka lai viņs padomā, viņš ar mūziku nodarbojas par naudu, viņš ir pabeidzis mūzikas akadēmiju un viņam nav vairs jāiegūst nekur nekāds grāds, un viņš tās dziesmas pats ir sacerējis, bet es esmu tikai maza meitene bez muzikālas izglītības, kam jāraksta bakalaura darbs, es saprotu, ka ir grūti releitot, bet varbūt viņš var vismaz būt mazliet iejūtīgāks, bet tad es sapratu, ka nafig nav jēgas, viņš tikai nesapratīs un varbūt apvainosies, un vienkārši aizgāju atpakaļ uz mēģinājumu, tieši tai brīdī, kad sākām mēģināt nākamo dziesmu. tā vietā, lai parunātu ar ivaru, es vienkārši paņēmu līdzi uz mājām notis, bet es jūtos tik ļoti nogurusi un nesaprasta, ka man vienkārši gribas kaut kur pazust, jo nebūs jau neviena, kurš nāktu mani pažēlot

iegāju rimi un nopirku sev vienai pašai kūku, bet tagad nenāk mikriņš un man ir auksti, un es sapratu, ka droši vien, ja ēdīšu to kūku, vnk jutīšu kaut kādu milzīgu riebumu pret sevi, vakarā kūkas ēst drīkst tikai tievās meitenes, ko lai dara, lai justos labāk, es nesaprotu, kaut kāds stulbums

Updt: bļēēēē, mikriņš atnāca beidzot, iekāpu, a šoferis paņem un nomaina zīmi no man vajadzīgā 233a mikriņa uz parasto, kas galā griežas uz otru pusi un nepieved mani pie mājām, cik var vienā dienā neveikties,nu

Updt2: laikam sarunājām, ka "na galapunkts buģet". un es pat līdz tam runājot nesāku raudāt, lai gan tas ir tas psihais vadītajs, kurš mani vienmēr nervozē, jo viņš ar visiem mēģina kaut ko sarunāties un reiz mēģināja man dot lasīt kaut kādas krievu avīzes erotisko anekdošu sadaļu

kūka+bieza greipfrūtu sula+silts suņa sāns+tā massive attack mūzika, kas man vienmēr liek domāt par striptīzdejošanu=es vairs nejūtos pavisam nožēlojami

kamēr staigāju ar suni, arī nospriedu, ka laikam tomēr jāuzraksta par šo ivaram ēpasts, tagad, kamēr vēl knakstos ap to kūkas gabaliņu un jūtos nomierinājusies, tādos neitrālos un prātīgos vārdos jāatvainojas par manu emocionālo outburst (lai gan reāli jau viņš neredzēja 90% no tā, ha) un jāpaskaidro, ka esmu stresā un vienkārši joks trāpīja pārāk sāpīgā vietā. tā laikam tomēr vajadzētu, jo negribas, lai krājas kaut kādas nesaprašanās un aizvainojumi vienā vai otrā pusē, galu galā, 90% problēmu jebkādās attiecībās (draugu, pāru, kolēģu, blāblā), manuprāt, rodas no neveiksmīgas vai nepietiekamas komunikācijas, un ja visu visiem kārtīgi paskaidro, var kļūt tikai labāk.

sāpīgā vietā, jā.
ja man būtu vairākas dzīves, vienā no tām es noteikti nodarbotos ar mūziku profesionāli. tā ir viena no manām mazajām slepenajām sāpītēm.
piemēram, klausoties ļoti skaistu mūziku, es mēdzu ieraudāties ne tikai no aizkustinājuma par to, ka ir tik skaisti, bet mazliet arī no bēdām par to, ka it's never gonna be me. varbūt tas arī tā psihes dziļumos uzkurināja vēl vairāk emōcijas šodienas mēģinājumā - ja jau es nevaru pat ansambļa repertuārā visu izdarīt perfekti tādā tempā, kā it kā vajadzētu, tad ko gan var gribēt. tāda īpaši spēcīga "i'm just not good enough" sajūta. bet ko nu tur daudz, kūka ^^