es gribu atbrīvoties no visa tā nolādētā smaguma, šodien mēģinājumā ivars pateica tādu distasteful joku, ka mēs jau gan mākam novilkt laiku līdz pēdējam brīdim pirms koncerta, kad es vienkārši mēģināju izfigurēt to alta partiju, kas ir jau trešā partija, ko es tai dziesmā mācos, un to, ka man tā ir jāmācās, es uzzināju tikai iepriekšējā mēģinājumā, man bija tā sajūta, ka iekšā saplīst kaut kāds liels stikla logs, un es teicu, kā tu tā vari teikt, es taču tikai pagājšnedēļ uzzināju, ka man šis vispār būs jādzied, un man saskrēja acīs asaras, jo es nekad neatsaku pārmācīties citu partiju, ja zinu, ka tas ir vajadzīgs un vienmēr esmu entuziastiska un centīga, why don't you at least cut me some slack, un es pagriezos ar muguru pret viņu un izlikos, ka šķiru kko mapē, lai man nebūtu jāsāk raudāt, un viņš teica - nu ko tu tagad dari, kā tev patiktu, ja es tagad pagrieztos ar muguru un spēlētu klavieres, un tas bija pēdējais piliens, es saprotu, man šķiet, viņam totāli nav nekādas empātijas, tā jau, iespējams, nav viņa vaina, bet tad man nācās iet ārā no kabineta, jo es zināju, ka raudāšu. un tad es sēdēju gaitenī uz kaut kāda pretīga koka sola un vienkārši raudāju, asaras tecēja man no acīm tieši uz grīdas, un es nevarēju pārstāt, jo tas jau nav tikai par šo gadījumu, tas ir tik bieži, ka visiem liekas, ka, ja es neizrādu, ka varbūt tas nav tik viegli kā nospļauties, tas nenozīmē, ka tas tiešām ir tik viegli, bet vieglāk jau ir kaut ko vēl pakritizēt, nekā iedomāties kā pie velna tu pats tiktu galā, ja būtu es. tad es aizgāju uz tualeti un ilgi skaloju seju ar aukstu ūdeni, tur bija tumšs un man bija ļoti karsta piere, es atspiedos ar galvu pret ķieģeļu sienu virs izlietnes, un sajutos kā kaut kādā stulbā drāmā, kur es esmu kkāda, piemēram, vientuļā māte narkomāne un kaut kas ir noticis, tad es kādu brīdi paskatījos ārā pa logu un domāju, ka varbūt jāpasaka ivaram, ka lai viņs padomā, viņš ar mūziku nodarbojas par naudu, viņš ir pabeidzis mūzikas akadēmiju un viņam nav vairs jāiegūst nekur nekāds grāds, un viņš tās dziesmas pats ir sacerējis, bet es esmu tikai maza meitene bez muzikālas izglītības, kam jāraksta bakalaura darbs, es saprotu, ka ir grūti releitot, bet varbūt viņš var vismaz būt mazliet iejūtīgāks, bet tad es sapratu, ka nafig nav jēgas, viņš tikai nesapratīs un varbūt apvainosies, un vienkārši aizgāju atpakaļ uz mēģinājumu, tieši tai brīdī, kad sākām mēģināt nākamo dziesmu. tā vietā, lai parunātu ar ivaru, es vienkārši paņēmu līdzi uz mājām notis, bet es jūtos tik ļoti nogurusi un nesaprasta, ka man vienkārši gribas kaut kur pazust, jo nebūs jau neviena, kurš nāktu mani pažēlot