kūka+bieza greipfrūtu sula+silts suņa sāns+tā massive attack mūzika, kas man vienmēr liek domāt par striptīzdejošanu=es vairs nejūtos pavisam nožēlojami

kamēr staigāju ar suni, arī nospriedu, ka laikam tomēr jāuzraksta par šo ivaram ēpasts, tagad, kamēr vēl knakstos ap to kūkas gabaliņu un jūtos nomierinājusies, tādos neitrālos un prātīgos vārdos jāatvainojas par manu emocionālo outburst (lai gan reāli jau viņš neredzēja 90% no tā, ha) un jāpaskaidro, ka esmu stresā un vienkārši joks trāpīja pārāk sāpīgā vietā. tā laikam tomēr vajadzētu, jo negribas, lai krājas kaut kādas nesaprašanās un aizvainojumi vienā vai otrā pusē, galu galā, 90% problēmu jebkādās attiecībās (draugu, pāru, kolēģu, blāblā), manuprāt, rodas no neveiksmīgas vai nepietiekamas komunikācijas, un ja visu visiem kārtīgi paskaidro, var kļūt tikai labāk.

sāpīgā vietā, jā.
ja man būtu vairākas dzīves, vienā no tām es noteikti nodarbotos ar mūziku profesionāli. tā ir viena no manām mazajām slepenajām sāpītēm.
piemēram, klausoties ļoti skaistu mūziku, es mēdzu ieraudāties ne tikai no aizkustinājuma par to, ka ir tik skaisti, bet mazliet arī no bēdām par to, ka it's never gonna be me. varbūt tas arī tā psihes dziļumos uzkurināja vēl vairāk emōcijas šodienas mēģinājumā - ja jau es nevaru pat ansambļa repertuārā visu izdarīt perfekti tādā tempā, kā it kā vajadzētu, tad ko gan var gribēt. tāda īpaši spēcīga "i'm just not good enough" sajūta. bet ko nu tur daudz, kūka ^^