es šovakar biju piknikā pie ezera, kurš atrodas ādažu poligõnā
mani šodien uzaicināja svinēt jāņus
es šodien pagatavoju satriecošu sautējumu
es šodien izveidoju sev last.fm account un tagad jūtos moderna
es šodien sakārtoju māju

nekāda akadēmiskā progresa, toties, bet es jūtos kā cilvēks

otrdien sunim operācija.
braucām mājās no mbh, es biju tā mazliet upset, un tad tētis man stāstīja par to, kā tur pa ceļam ir māja, kurā savulaik darbojās lapinskis, un kā tētis arī tur gāja, un kā viņi ar savu darbabiedru reizē nāca, katrs nopirka vienu ierakstu, un pēc tam mainījās un pārrakstīja.
tētis vispār pēdējā laikā ir sācis biežāk stāstīt par kaut kādām savām jaunības lietām - kopš es viņu biogrāfiskajās metōdēs nointervēju par darba dzīvi, un vēl vairāk kopš bijām lakauskos un savācām visādas viņa bērnības&jaunības burtnīcas, klades un fotō, un es par to viskautko pajautāju. tagad viņš vienkārši dažbrīd stāsta, un tas mani iepriecina.

dzeru kakaō ar kazas pienu un kanēli, nevaru īsti saprast, kā jūtos

if you can fall in love
then do it

kad blokmājā tā patālāk no maniem logiem atspīd rietoša saule, izskatās, ka tā māja ir līdz augšai piebērta pilna ar kvēlojošām oglēm, tādām, kādas ir izdegušos ugunskuros un vienmēr rada pilnīgi iracionālu vēlmi iebāzt mutē

es reiz lasīju tādu grāmatu, neatceros, par ko tur kopumā bija, bet atceros, ka galvenajai varonei bija kaķis, kuram viss bija ok, līdz viņam vajadzēja kkādu brūci salāpīt pilnajā narkōzē, un tas kaķis vienkārši nomira. man ir bail, ka tā varētu notikt ar manu suni. man liekas, otrdien būs jāpiedzeras no rīta. lai nebūtu četras, piecas stundas jāpavada dīdoties bezjēgā un domājot visādas domas.

principā jau nav tā, ka es baigi baidītos no tā, ka viņa nomirs - ir taču jau veca, galu galā, un es it kā saprotu, ka agrāk vai vēlāk tā notiks, bet...patiesībā jau nav nekādu iemeslu jēdzīgu, nav nemaz tā, ka "būtu foršāk vienu rītu pamosties ar mirušu suni pie kājām" vai "man labāk patiktu atnākt vakarā mājās un atrast viņu beigtu uz matracīša", nu, tā gluži nav, right. bet man gribētos vismaz vēl šovasar kopā pavārtīties zālītē, vēl pamētāt kādus ābolus viņai, nu, zinkā, the old-fashioned getting-you-ready-for death kind of thing. tagad visu šo rakstot, es sapratu, ka laikam jau patiesībā es diezgan ļoti drusku bēdāšos, kad viņa atstieps kājās, un tas droši vien traucētu rakstīt b.darbu vismaz mazliet, tā ka mana vēlme, lai viņa vēl nemirst, ir tikpat racionāla cik lielākā daļa manu pārliecību un domu.