es reiz lasīju tādu grāmatu, neatceros, par ko tur kopumā bija, bet atceros, ka galvenajai varonei bija kaķis, kuram viss bija ok, līdz viņam vajadzēja kkādu brūci salāpīt pilnajā narkōzē, un tas kaķis vienkārši nomira. man ir bail, ka tā varētu notikt ar manu suni. man liekas, otrdien būs jāpiedzeras no rīta. lai nebūtu četras, piecas stundas jāpavada dīdoties bezjēgā un domājot visādas domas.
principā jau nav tā, ka es baigi baidītos no tā, ka viņa nomirs - ir taču jau veca, galu galā, un es it kā saprotu, ka agrāk vai vēlāk tā notiks, bet...patiesībā jau nav nekādu iemeslu jēdzīgu, nav nemaz tā, ka "būtu foršāk vienu rītu pamosties ar mirušu suni pie kājām" vai "man labāk patiktu atnākt vakarā mājās un atrast viņu beigtu uz matracīša", nu, tā gluži nav, right. bet man gribētos vismaz vēl šovasar kopā pavārtīties zālītē, vēl pamētāt kādus ābolus viņai, nu, zinkā, the old-fashioned getting-you-ready-for death kind of thing. tagad visu šo rakstot, es sapratu, ka laikam jau patiesībā es diezgan ļoti drusku bēdāšos, kad viņa atstieps kājās, un tas droši vien traucētu rakstīt b.darbu vismaz mazliet, tā ka mana vēlme, lai viņa vēl nemirst, ir tikpat racionāla cik lielākā daļa manu pārliecību un domu.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on April 29th, 2012 at 09:40 pm
suns