brīžiem šķiet, es esmu tāds kā zīdainis

nemāku sevi nepārgurdināt, nepārsātināt, viss ir tik saistošs un (metaforiski) spožs, kā gan lai pārstāj tam pievērsties - līdz, bladāc, atkal jau tik ļoti grūti iemigt, bet tik ļoti nogurums, ka gribas vienkārši raudāt

šovakar arī. es jau sen eju gulēt, bet atkal nesanāk un ir tik grūti. nepalīdz arī tie stulbie tūliņ-tūliņ-iemigšu-oh-fuck-what-is-this-i-am-seeing izbīļi.

(domāju, šim visam varētu būt arī saistība ar to, cik efektīvi savulaik (daļēji apzināti, daļēji vienkārši sakritību rezultātā) uztrenēju savu spēju pārvarēt nogurumu, neiet gulēt, pārvarēt izsalkumu, pārvarēt ķermeņa izmisīgos centienus pievērst manu uzmanību elementārām izdzīvošanas vajadzībām. dabūji rezultātus uz krīta, tagad maksā ragā.)

kā jūs zināt, ka pienācis laiks iet gulēt? es gandrīz nekad nezinu. ar ēšanu jau jūtos tikusi kaut cik skaidrībā, lielākoties saprotu, kad noteikti vajag paēst, bet izskatās, ka pie gulēšanas būs jāpiestrādā.