spilgti atceros gadījumu no bērnības, kuram nezinu ne kontekstu, ne precīzu notikuma brīdi. biju mammai uzzīmējusi kartiņu ar sirsniņām. skaidrs, ka visdrīzāk mērķis bija izpaust mīlestību. atceros momentu, kurā jūsmīgi to pasniedzu mammai un gaidu kādu reakciju, kuras nav. kad jautāju, kā viņai patīk, viņa prasa - kas tās par bietēm tur sazīmētas.

no bērnības atceros tikai vienu reizi, kad man kāds ir teicis, ka mani mīl. reiz mamma izdomāja, ka jāiemēģina jaunas, labākas parenting metodes. esmu pārliecināta, ka viņai bija vislabākie nodomi. viņa bija iegādājusies grāmatu par ciešo apskāvienu terapiju (to es zinu, jo kādus gadus vēlāk atradu grāmatu un saliku pužļa gabaliņus kopā), un tas, kas notika, bija sekojošais - vienu pēcpusdienu, kad tēta nebija mājās, viņa lika mums ar brāli ienākt vecāku istabā (kas ikdienā ļoti bieži bija ievads strostēšanai un pērienam), kaut kādā veidā puslīdz ietilpināja mūs abus sev klēpī, un vienkārši sāka spiest, nenormāli, nenormāli cieši, būtībā - žņaugt, paralēli kaut kādā psihopātiskā balsī čukstot, tad sakot arvien skaļāk, līdz beidzot - kliedzot - "kā es jūs mīlu!". mana galva bija brāļa padusē, jo bijām jau pārāk lieli, lai tiešām satilptu, un es nevarēju paelpot. brālis raudāja un kliedza, es raudāju, bet nevarēju pakliegt, gārdzu, ka man nav gaisa, bet viņa vai nu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. es biju pārliecināta, ka viņa ir beidzot pavisam sajukusi prātā un grasās mūs nogalināt. man likās, ka šis ilga veselu mūžību, es nesaprotu, kā viņai izdevās mūs noturēt, jo es, goda vārds, panikā centos cīnīties par savu dzīvību. tad, kad viņa beidzot mūs atlaida, es gribēju mesties projām, cik ātri vien spēdama, bet viņa turēja mūs aiz rokas un jautāja, vai tagad saprotu, es nesapratu neko, bet apzinīgi māju ar galvu, lai tikai šis nekad vairs neatkārtotos.

savukārt vienīgā reize, kad pati skaidri un apzināti atceros bērnībā cilvēkam teikusi, ka mīlu (protams, esmu diezgan pārliecināta, ka kādreiz bērnībā esmu vecākiem teikusi, ka viņus mīlu - esmu atradusi kaut kādas lapelītes ar zīmējumiem, kur tas ir arī rakstīts - bet es to neatceros) ir tad, kad vecmāmiņa bija slima. viņa bija pavisam iznīkusi, gulēja tur tāda sačokurojusies un izspūrusi, un tik mīļa, par spīti tam, cik absolūti šausmīgi manipulatīva viņa reizēm bija, un turēja manu roku tik cieši, un es teicu, vecmāmiņ, es tevi ļoti mīlu, viņai noritēja asara pār vaigu, es neatceros, vai un ko mēs vēl runājām. man bija 12 gadi, tas bija neilgi pirms mammai atklāja MS. nākamo reizi, kad vecāki tās pašas dienas vakarā gāja pie vecmāmiņas, es sēdēju un lasīju kaut ko otaku.lv forumā, tāpēc negāju līdzi, teicu, ka aiziešu vēlāk, tad pēc kāda ilgāka brīža tētis bija atpakaļ, un ar vienu skatu viņa sejai man viss bija skaidrs, es skrēju pāri pagalmam un vecmāmiņas dzīvokli, ienācu iekšā, uz grīdas bija rozā palags, tajā ietīta vecmāmiņa, un divi vīrieši tieši to ņēma katrs aiz sava gala un nesa projām. es stāvēju apstulbusi un tik VAINĪGA, un es pat neredzēju viņas seju, es to redzēju tikai zārkā, lai gan es īsti neatceros bēres.

jau vēlāk, kad sākās mammas arvien regulārākās "slimības histērijas", es parasti biju tā, kam viņa bija jānomierina, jo ģimenes vīrieši vienkārši sakrustoja rokas uz krūtīm un skatījās grīdā, kamēr es klausījos kā viņa kliedz uz visu pasauli, tad konkrēti uz mani, un pieklusinātā, mierīgā balsī teicu, bet mēs tevi ļoti mīlam tāpat, tev nav nekas jāvar, viss būs kārtībā. un tas katru reizi strādāja, ja es to darīju, ja es centos, un es katru reizi zināju, ka nekas vairs nekad nebūs kārtībā, ka tagad man vienmēr būs šis pienākums, ka tas tagad būs tas, kas mīlestība ir - smagums, kuru nest kā tos desmit kilogramu kartupeļu maisus, kurus pa pusei lepna, pa pusei izmisusi otrajā, trešajā klasē stiepu no tirgus.

lūk.

tomēr tagad, tagad es atkal zinu, ka tā nav taisnība. vismaz brīžiem.