vienmēr esmu domājusi par to, cik šķietami absolūti neloģiska ir bēbīšu uzvedība ar to, ka viņi nogurumā nevis ņem un aiziet gulēt, bet raud un spītējas miegam. liekas - viņiem taču pat nav nekādu darāmu pienākumu, kas liktu negulēt, ko var čakarēties. un tad bija tā, vakar atkal gadījās kā man vispār reizēm mēdz būt, ka esi acīmredzami noguris (es gan sākotnēji cītīgi sev un kompanjonam mēģināju iestāstīt, ka neesmu nemaz tik miegains), bet nevari aizmigt, jo nepārtraukti pa galvu mežonīgā tempā un īpaši overwhelming kapacitātēs riņķo visādi tēli, domas, sižeti, un nevari tam ne izsekot, ne kaut kā apturēt, ne ignorēt, un kļūst tikai grūtāk un grūtāk, nu, man arī gribējās raudāt un es pēkšņi iedomājos, ak šausmas, ja nu maziem bēbīšiem tā ir katru reizi? jo viņiem taču nogurums varbūt ir vēl lielāks, jo visas pieredzes ir vēl vairāk kaut kas jauns nekā man, pat ar visu manu mūžam-pārsteigts dispozīciju. tad vairs nebrīnos un galīgi pat neapskaužu par to lielisko iespēju tik daudz laika pavadīt guļot.