šonakt man visai ļoti pietrūkst mana mirušā kaķīša. drusku saraizējos par to, kā šonedēļ atrisināšu socializēšanās apjomu un darba/mācību dzīves balansa potenciālo problemātiku, jo pēkšņi visā blīvi aizbāztajā grafikā jāietilpina vēl arī vecāki. bet rīt agra un gara diena, izmisīgas plānošanas vietā nolikos gulēt.

pasaucu magoni, bet viņa tur kā parasti nervozi trinās un bakstījās, taču man gribējās kaut ko nomierinošu, un es aiz inerces pasaucu kanēli un sāku raudāt. tā nu tagad izskatās, ka šonakt sevi miegā iešņukstēšu. viņš bija tik rāms un apgarots, ai.