šonakt gulēju, klausījos blakusmiegā un secināju - man šķiet, ka tas, ko es dzīvē visvairāk meklēju, kas ir tas, kā man trūkst, kad gribas raudāt par nezin ko, ir companionship.

ir daudz vieglāk justies kā cilvēkam, kad ir tāda companionship sajūta, tad no rīta kaut kā pēkšņi kastītē saliekas līdzi paņemams ēdiens, vakarā gribas rosīties. nez, vai tā nav tā pati vecā lieta ar lack of inherent self-worth, kad vajag ārēju apstiprinājumu (ja jau kāds uzskata, ka ir vērts atrasties manā klātbūtnē, tad kaut kam tur tomēr ir jābūt), vai arī tā patiesībā ir vispārcilvēciska lieta, daļa no būšanas sociālam dzīvniekam, ka kopā patiešām ir ne tikai jautrāk, bet vienkārši labāk un jēgpilnāk.