16 July 2014 @ 12:43 am
vainīgs!  
un vēl - es nevaru ciest to tizlību, ka, lai gan es jau iepriekš konceptuāli biju nolēmusi, ka šīs trīs dienas taču vajadzētu pavadīt, cenšoties atgriezties realitātē, socializējoties pēc pilnas programmas un mazliet "atslēdzoties" no gaidāmajiem izaicinājumiem, tagad, protams, es jūtos briesmīgi vainīga un slikti par to, ka neesmu atradusi laiku tajās arī konkrēti gatavoties VS. varu derēt, ka tad, ja es būtu darījusi otrādi, ja es būtu sēdējusi pie datōra un rūpīgi rakusies cauri stundu plāniem, rakstījusi scenārijus audzināšanas stundām utt, es tagad justos vainīgi un slikti par to, ka neesmu bijusi pietiekamā kontaktā ar draugiem un ģimeni. sasodītā katoliskā bērnība, nez, vai es kādreiz tiem milzīgajiem vainas resursiem vispār tikšu pāri.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on July 16th, 2014 - 01:09 am
Tā mēdz būt ar to socializēšanās/strādāšanas dilemmu - vai nu jūties vainīgs, ka nerūpējies par savu labsajūtu, vai arī jūties nekrietns par pienākumu nepildīšanu (arī bez katoliskas bērnības). Man pieredze rāda, ka vislabākā socializēšnās sanāk pēc kāda padarīta darba. Tomēr dažkārt ir tā, ka socializēšanās palīdz saņemties darbiem, it īpaši tad, ja ļoti gribas un esi noguris no strādāšanas. Bet jebkurā gadījumā vainas sajūta par izšķiestu laiku ir ļoti paralizējoša un galīgi nepalīdz nevienā jomā.
(Reply) (Link)