noskatījos diskusiju par/pret obligātajiem ķīmijas un fizikas eksāmeniem, un gandrīz apkritu, kad tur mēģināja iestāstīt, ka nostāja PRET obligāto eksāmenu ir īsceļš un ka obligāts eksāmens ir ilgtermiņa zināšanu iegūšanas motivatōrs. umm, nē. eksāmens pats par sevi nekādā veidā nerada ilgtermiņa zināšanas. es noliku skolas kā obligāto izvēlēto matemātiskās analīzes eksāmenu uz 9. tai pat laikā - tagad es no mat.analīzes atceros tikai kaut kādus dažus principus, atsevišķus faktus, bet uzdevumus visdrīzāk galvenokārt vairs nevarētu izrēķināt un, līdz ar to, reāli kaut kur to pielietot. tieši tāpat būtu, ja man tas eksāmens nebūtu bijis jāliek. ilgtermiņa rezultātus nevar panākt ar vienu izolētu notikumu, par kuru ir zināms, ka tas nāks un paies. spēju zināšanas pielietot dzīvē vai tālākās mācībās īsti nevar panākt, tikai izvirzot mērķi obligāti nolikt eksāmenu, jo ir nopietna atšķirība, vai mācies, lai varētu atbildēt uz konkrētas formas jautājumiem, kuru atbildes lielā mērā, ja tā jūties, var iegaumēt nevis caur saprašanu, bet formulaisku iekalšanu, vai arī mācies, lai kaut ko saprastu un/vai varētu izdarīt. tas, protams, nenozīmē, ka nav nepieciešams pārbaudīt zināšanas vai rosināt skolēnus apgūt dažādas zinātņu jomas, kurām varbūt viņi paši bez "piespiešanas" ( - es, protams, izvēlētos mudināšanu, ieinteresēšanu un motivēšanu, nevis piespiešanu) neķertos klāt, bet to taču var darīt daudz veiksmīgāk ar kaut ko pastāvīgu, mācību gadam cauri vijošos (e.g. nebiedējošas mini pārbaudes un ilgtermiņa praktiski projekti), kā rezultātā arī jaunieši paši varētu justies gatavāki eksāmenu izvēlēties likt. vai tad, ja es būtu varējusi to mat.analīzes eksāmenu nelikt, es to būtu likusi? visdrīzāk, ka nē. bet es ar to nebūtu pilnīgi neko zināšanu ziņā zaudējusi, salīdzinot ar esošo situāciju, kurā eksāmenu esmu likusi. turpretī, ja man būtu bijusi mazliet citādāka mācīšanās pieredze, ir ļoti iespējams, ka es to būtu gribējusi likt (tāpat kā gribēju likt un veiksmīgi noliku kultūras vēstures eksāmenu, lai gan skolā mācījusies to biju tikai vienu gadu 10.klasē; kā gribēju, bet nevarēju mācīties/likt IB eksāmenu sociālajā antropolōģijā), jo bija lietas, kas man analīzē arī ļoti patika un aizrāva, jo bija kā izaicinoša spēle ar simboliem un sakarībām. bet tas viss kaut kā noslīka kopējā priekšmeta pasniegšanas neelastīgumā, uzkrītošajā skolotājas attieksmē, ka tādiem "māksliniekiem" kā man jau tāpat nav nekādu analītisku izredžu un manā sekojošajā pārliecībā, ka matemātika tāpat nav tas, ko darīšu.
principā man pašai vispār ļoti patīk eksāmeni kā iespēja pašam sev kaut ko pierādīt (es biju ļoti vīlusies, kad izrādījās, ka man aberdīnā nebija jāliek eksāmens, uz kuru pat nebiju īpaši gatavojusies, ja neskaita mācības un esejošanu visu semestri, heh), jo sevišķi, ja tas nav vienīgais rādītājs, pēc kura tiek novērtētas apgūtās zināšanas (kā ar IB vērtējumiem, kur eksāmena vērtējumu papildina skolotāja internal assesment un visādu veidu coursework). bet viens no galvenajiem aspektiem šajā ir izvēle - es pati izvēlējos tos IB priekšmetus vai LV obligātajiem centralizētajiem un valsts līdztekus divus papildus priekšmetus, kuros eksāmenus likt, un tas bija svarīgi. tāpēc man patīk uzstādījums, ka ir konkrēts eksāmenu skaits, kas jānoliek, bet vismaz kaut kādā mērā izvēle par to, kas tie būs par eksāmeniem, ir paša skolēna rokās - piemēram, līdzīgi kā IB, kad ir priekšmetu grupas (zinātņu jomas), kur no katras jāizvēlas vismaz viens. tad, piemēram, sadalām LV mācību priekšmetus pa grupām (e.g. komunikācija/analītika/dabaszinātnes/soc iālās&humanitārās zinātnes) arī mums, un dodam izvēles brīvību skaidri noteiktā rāmī.
jo tas, ko deva izvēle, bija atbildība un brīvība, un panākumu sajūta. vai tad nebūtu daudz foršāk, ja jaunieši liktu eksāmenus ar tādām izjūtām, nevis bailēm vai dusmām un neizpratni?
principā man pašai vispār ļoti patīk eksāmeni kā iespēja pašam sev kaut ko pierādīt (es biju ļoti vīlusies, kad izrādījās, ka man aberdīnā nebija jāliek eksāmens, uz kuru pat nebiju īpaši gatavojusies, ja neskaita mācības un esejošanu visu semestri, heh), jo sevišķi, ja tas nav vienīgais rādītājs, pēc kura tiek novērtētas apgūtās zināšanas (kā ar IB vērtējumiem, kur eksāmena vērtējumu papildina skolotāja internal assesment un visādu veidu coursework). bet viens no galvenajiem aspektiem šajā ir izvēle - es pati izvēlējos tos IB priekšmetus vai LV obligātajiem centralizētajiem un valsts līdztekus divus papildus priekšmetus, kuros eksāmenus likt, un tas bija svarīgi. tāpēc man patīk uzstādījums, ka ir konkrēts eksāmenu skaits, kas jānoliek, bet vismaz kaut kādā mērā izvēle par to, kas tie būs par eksāmeniem, ir paša skolēna rokās - piemēram, līdzīgi kā IB, kad ir priekšmetu grupas (zinātņu jomas), kur no katras jāizvēlas vismaz viens. tad, piemēram, sadalām LV mācību priekšmetus pa grupām (e.g. komunikācija/analītika/dabaszinātnes/soc
jo tas, ko deva izvēle, bija atbildība un brīvība, un panākumu sajūta. vai tad nebūtu daudz foršāk, ja jaunieši liktu eksāmenus ar tādām izjūtām, nevis bailēm vai dusmām un neizpratni?
piešņauktā salvete | nošķaudīties