sapņoju par sesku.

un, nē, tā nav pārrakstīšanās kļūda. man bija mājdzīvnieks sesks, ļoti pūkains un jauks, kuru nēsāju apkārt, turot rokās. abi bijām visai apmierināti ar šādu lietu kārtību, bet tad radās problēma - man bija jāiet uz teātri skatīties artusa kaimiņa monōizrādi, kurā viņš stāstīja kaut kādus sieviešu stāstus, un aplaudēšanas nolūkos bija jāatrod cita konfigurācija. plus vēl, kamēr mēģināju izdomāt, kur to sesku uz izrādes laiku ieriktēt, man piezvanīja kāds ar nepazīstamu numuru un mēģināja man iestāstīt, ka esam sarunājuši tikties stacijā pirms 10 minūtēm. kamēr veicu sarunu un ar vienu roku centos nomierināt uztraukto sesku, izrādei bija laiks sākties, un visi cilvēki dusmīgi blenza uz mani, tādējādi norādot, ka es ar savu sarunu traucēju pasākuma norisei. kļuvu dusmīga, iekliedzu tālrunī, lai liek mani mierā, un tad arī man radās lieliska ideja, ko darīt ar sesku. man bija līdzi pleca maisiņš ar dažādiem pārtikas produktiem, no kuriem viens bija pa lielākai daļai apēsta desa. tad nu es sesku iekārtoju gandrīz tukšajā desas apvalkā, pēc formas ideāli derēja. seskam deguns pa vaļējo galu laukā, un tad pēkšņi es sāku domāt, vai man viņam nebūtu kaut kas jāiedod ēst, un ko tad vispār seski ēd, drīzāk desu vai tomātus, un šis apdomāšanās process jau signalizēja mošanās sākumu.