.. bērnu kolektīvam obligāti vajag augt un kļūt bagātākam, vajag redzēt priekšā labāku rītdienu un tiekties pēc tās, priecīgi sakopojot visus spēkus un līksmā neatlaidībā lolojot sapni par to. Var būt, ka tieši te meklējama pedagoģijas dialektikas īstenā būtība. (..) Cilvēks nevar pasaulē dzīvot, ja viņam nākotnē nav nekā iepriecinoša. Cilvēka dzīves īstenais stimuls ir rītdienas prieks. Audzināšanas tehnikā šis rītdienas prieks ir viens no svarīgākajiem darba objektiem. Vispirms jānoorganizē pats prieks, jārada tas un jāpadara par realitāti. Otrkārt, kategoriski jāpārvērš prieka vienkāršākie veidi sarežģītākos un cilvēciski nozīmīgākos. Te ir interesants ceļš: no primitīva prieciņa par nieka saldumiem līdz visdziļākajai pienākuma apziņai. (..) Cilvēku audzināt nozīmē parādīt viņam perspektīvos ceļus, kuros rodams viņa rītdienas prieks.

//Antons Makarenko, 1962, Pedagoģiskā poēma