Man laikam ir pilnīgi otrādi. (es vienkārši esmu ļoti pieradusi negribēt lietas un, ka man vis besī), un tad mēdz likties, ka ir vajadzīgs pamatojums tam, ka pēkšņi lietas patīk, cilvēki ir forši un gribas kaut ko pasākt, jo tev taču ir jāvar "paskaidrot", kāpēc. :)) Es ļoti esmu mācījusies/mācos joprojām pārvarēt bailes teikt cilvēkiem, ka viņi man patīk un ir svarīgi, vai vienkārši, ka viņi dara kādu lietu, kas man liekas vērtīga un forša.

Bet tas, ka vajag iemeslus, un nedrīkst negribēt droši vien varētu būt aiz vainas sajūtas un zema pašvērtējuma, nez, kaut kādas saūtas, ka šī lieta taču noteikti patiesībā ir forša, es tikai to nesaprotu/nespēju novērtēt, un, ja citi man piedāvā, būtu nepieklājīgi atteikties un taml.

Bet, man šķiet, kamēr cilvēkam nav smaga depresija vai viņš vienkārši nav absolūtais nūģis, ir pilnīgi normāli un veselīgi šad tad vienkārši negribēt lietas. :)