šodien pēdējais zobārsta apmeklējums tuvākajā puslīdz ilgā laikā.
protams, izvērtās neforši. likās, ka gandrīz vai vemšu, jo, tā kā jālabo bija gudrības zobs - liels un grūti aizsniedzams - , tad māsiņa kaut kā īsti nevarēja tur visus urbšanas blakusproduktus vislaik sasūkt tai trubiņā, kas ar to nodarbojas, un manus elpceļus pildīja neizbēgama, superspēcīga zobārstniecības smaka, tā, kas ir kā deguma smakas un to zobuzāļu sajaukums, un brīžiem kaut kādas ķeskas trāpījās rīklē.
tā smaka, tie krikumi un vēl visas tās skaņas, vibrācijas un spožā gaisma, sirds sitās kā negudra, nespēju savaldīt asaras, nabaga zobārste, viņa domāja, ka man sāp, bet tā nebija taisnība un tad man vēl vajadzēja spēt šo paskaidrot. tas bija grūti.